Aliens

Kadijs

Jūrasčūska kadborozaurs, kuru bieži redzējuši pie Kanādas krastiem Kadboras līcī netālu no Vankūveras.

Novērojumi.

Pirmo reizi tas minēts Eivelmansa 1968.gadā publicētajā grāmatā „Ķīļūdenī pakaļ jūrasčūskām.” Grāmatā minēti 587 ziņojumi par jūrasčūskām, redzētām visā pasaulē. 238 gadījumi tika izbrāķēti kā nepārliecinoši vai pārāk nekonkrēti. Kadijs pie Kanādas redzēts vairākas reizes.
2 jauni zinātnieki Pols Leblons (tagad profesors okeanogrāfijas institūtā) un doktors Džons Siberts ieinteresējās par iepriekšminēto grāmatu un Kadiju. Viņi pastiprināti sāka vākt materiālus, runāt ar aculieciniekiem. 23 ziņojumos tika aprakstītas neparasti dzīvnieki redzēti no Oregonas līdz Aļaskai. Balstoties uz ziņojumiem, zinātnieki secināja, ka runa varētu iet par 3 veidu radībām:
zirga galva uz gara kakla 5–10 pēdu garumā, ķermenis ar trim kupriem, kad radījums peldēja. Lielas acis un īss apmatojums. Ļoti ātri peld;
mazāka izmēra acis, īsi radziņi uz galvas un nereti kuplas krēpes kā zirgam. Ļoti ātri peld. Iespējams divi pirmie tipi ir viena dzīvnieka dažādu dzimumu pārstāvji;
trešis līdzinās lielai čūskai, tam bija aitas galva un robota spura gareniski uz muguras. Kad viņš peld, uz ūdens virsmas redzamas ķermeņa cilpas.
1950.gadā Kanādas JKF kapteiņleitnants ziņoja par redzētu kadborozauru. Jūrnieks makšķerēja laivā Eskuaimoltas līcī pie Vankūveras salas dienvidu gala. Kadijs aizpeldēja apmēram 70 m attālumā. Radījums bijis 30 pēdu garumā un aiz sevis atstājis spēcīgu ķīļūdeni. Tālāk: „Viņš uzpeldēja ik pa 35 pēdām. Katru reizi, kad radījums izslēja galvu virs ūdens, viņš plati atvēra muti un parādīja divas rindas asu zobu, kā zāģim. Pirms ieniršanas, tas aizvēra žokli ar briesmīgu čirkstošu skaņu. Galva tam bijusi 2 pēdu garumā un 18 collu platumā. Melnas acis 2 vai 3 collu diametrā. Kakls garš ap 6 pēdu garumu. Peldēja ar lielu pleznu un plakanas astes palīdzību.
1961.gadā Kadiju redzēja profesionāls biologs, kurš ar radinieci un saviem diviem mazgadīgajiem dēliem pastaigājās pa pludmali netālu no ieejas Pjūdžetsaundā (kuģu eja uz Sietlu): „Bija redzams, ka tas ir kāds radījums, un mēs skaidri redzējām, kā lielā plakanā galva aizgriezās no mums, pagriežoties kuģa virzienā. Mēs, liekas, visi reizē iesaucāmies un rādījām uz viņu. Mēs skaisri redzējām trīs kuprus aiz garā kakla. Kamēr viņi vēroja, radījums ienira. Tad viņš parādījās vēlreiz, vēl tuvāk: „Mēs skaidri varējām izšķirt krāsu un ornamentu, garas karājošās krēpes un galvas formu.” Viņas mazais dēlēns izbijās un bailēs ķērās stērbelēs. Liekas, radījums viņus pamanīja un ienira. Un no jauna parādījās pietiekami tuvu, lai viņi to skaidri varētu aplūkot. Kā biologam, viņai esot bijis ļoti grūti noticēt savām acīm.
1933.gadā divi paziņas medīja pīles piekrastē. Viena no nošautajām pīlēm iekrita ūdenī un piepeldēja pie liela ūdenszāļu sakopojuma. Mednieki devās pēc tās airu laivā, tači 10 pēdu attālumā no ūdens parādījās kāda dzīvnieka ķermeņa divi līkumi. Pēc tam parādījās zirgam līdzīga galva. Ar šausmām tie noraudzījās kā „vienā mirklī tas norija putnu.” „Viņš uz mani pēc tam paskatījās, pie tam viņa mute bija plaši atvērta, un es skaidri varēju redzēt viņa zobus un mēli... Varu apzvērēt, ka viņa galva bija 3 pēdas garumā un 2 platumā.” Tad radījums ar muti centās satvert tuvu lidojošās kaijas un ienira. Pēc īsa laika radījums parādījās vēl kādus 20 m no krasta, kur to redzēja vēl 11 cilvēki. Tai skaitā vietējais miertiesnesis, kurš savāca rakstiskas liecības no visiem. Ir arī citi gadījumi, kad Kadijs redzēts ķeram putnus.
1995.gadā Leblons un viņa kolēģis Edvards Busfīlds savāca jau 178 liecības laikam no 1881.–1994.gadam. Papildus tam vēl bija 11 liecības, par neparastu atlieku atraduniem krastmalā.
Vienas no šīm atliekām bija nofotografētas, tas pamudināja zinātniekus piešķirt šai radībai nosaukumu – Cadborosaurus willsi. Foto bija veikta 1937.gada vasarā vienā no vaļu mednieku bāzēm Karalienes Šarlotes salās netālu no Aļaskas. Radījumu atrada kašalota vēderā to izķidājot. Valis to bija aprijis pavisam nesen, tādēļ radība bija pavisam vesela. Fotogrāfijā redzams 10,5 pēdas garš tievs čūskveidīgs radījums, ar sunim līdzīgu galvu, bet bez apmatojuma. Viņam ir pleznas, nelielas priekšējās pie kakla pamata un lielākas pakaļējās pie astes. Aculiecinieks vēsta, ka ķermenis izņemot muguras daļu, bijis klāts ar apmatojumu. Uz muguras bijušas vairākas rindā izvietotas raga plātnītes vai kas tamlīdzīgs.
Vēl uz Leblona atrastās fotogrāfijas bija piezīme, ka tās tikušas aizsūtītas uz Nanaimo Klusā okeāna bioloģisko staciju Viktorijas salā. Taču tur nav nekādu ziņu par tām.
8. 1987.gadā kapteinis Hagelunds pavēstīja ka pat noķēris kadbozaura mazuli. Izpriecu brauciena laikā ar ģimeni viņš ūdenī novērojis ko interesantu: „Zutim līdzīgs jūras dzīvnieks, kurš kustējās ar no ūdens pilnīgi izbāztu galvu, pie kam virs ūdens parādījās atsevišķas ķermeņa daļas dēļ tā viļņveidīgajām kustībām.” Kapteinim izdevās to notvert ar tīklu un uzvilkt uz jahtas klāja. Tas izrādījās 16 collu garumā un collu resnumā. Apakšžoklī tam bija rinda asu zobu. Uz muguras bija zvīņas plāksnīšu veidā, bet apakšdaļā ķermenis klāts ar maigu vilniņu. Divas nelielas plezniņas pie astes un divas pie kakla pamata. Tas bija tās pašas sugas eksemplārs, kuru atrada kašalotam vēderā 1937.gadā. Hageluds radījumu ielika spainī ar jūras ūdeni un domāja nogādāt Nanaimo laboratorijā. Zaurelis visu nakti skrāpējās, līdz kapteinim palika žēl un tas viņu palaida brīvībā. 

Saites.
Jūrasčūskas.
Ūdens briesmoņi.