Aliens

Jūrasčūskas

Jūras briesmoņi, par kuru novērojumiem rakstījuši visu laiku un zemju kuģotāji.

1734.gads. Dāņu misionārs Hans Egede (Hans Egede) ziņoja, ka redzējis "visbriesmīgāko radījumu" pie Grenlandes krastiem 1734.gadā. Viņš stāsta, ka "briesmonis pacēla tā galvu tik augstu, ka izskatījās augstāk par galveno mastu. Tas bija garāks nekā kuģis." Vēsturē palikusi viņa zīmējums, kas mūsdienās aplūkojams Kolumbijas Upes kuģniecības muzejā.

XIX gs. pats sākums. Gločesteras ostā (ASV) 14.augustā 20-30 cilvēku grupai parādījies ūdensbriesmonis. Tajā pašā dienā vairākas laivas devās to izsekot. Pēcpusdienā kāds namdaris ieraudzīja "rāpulim līdzīgu jūras radījumu." Viņš redzēja apmēram 10 m gara dzīvnieka ķermeņa daļu. Rūpīgi notēmējis viņš izšāva. Būdams labs šāvējs viņš uzskatīja ka ir trāpījis, bet dzīvnieks neizrādīja nekādu satraukumu. Briesmonis diezgan strauji pagriezās pret laivu, un tajā esošie cilvēki ļoti izbijās, domādami ka tas metīsies uzbrukumā. Taču dzīvnieks kā akmens ienira un pēc brīža iznira laivas otra pusē, turpinot draiskoties un nepievēršot cilvēkiem nekādu uzmanību. Vēlāk cilvēki stāstīja ka briesmonis bijis liels, ar tumšu gludu ādu, baltu rīkli un vēderu. Tas atgādinājis milzīgu čūsku. Tai tiešām bija iespaidīgi izmēri - garums ap 12 metru un galva kā 10 litru muciņa.

6.augusts. Lielbritānijas kuģis "Dedal" peldēja Labās Cerības raga tuvumā, kas atrodas pašos Āfrikas dienvidos. Kāds matrozis jūrā pēkšņi pamanījis kaut ko strauji tuvojamies buriniekam. Tūlīt pat viņš par to ziņojis kuģa virsniekam. Septiņi ekipāžas locekļi, ieskaitot kapteini, vērīgi apskatīja būtni, ko vēlāk nosauca par "jūras čūsku." Tās redzamā daļa sasniedza 20 m garumu, bet diametrs nepārsniedz 30 cm. Tā bija tumši brūna, kakls bija dzeltenīgi balts un klāts ar ko līdzīgu krēpēm vai ūdensaugiem. Tas pārvietojās ar ātrumu 18-20 km/st., nelokot ķermeni ne horizontāli, ne vertikāli. Nebija pamanāmi nekādi grūdieni, tā "gluži kā čūska turēja galvu metru virs ūdens un ne reizi nenovirzījās no uzņemtā kursa."

1905.gada 7 decembris. 2 jahtas "Valhalla" brauca gar Brazīlijas piekrasti. Pēkšņi 100 metru attālumā uzradās plata, apmēram 2 m gara spura, kas šķēla ūdeni. Tieši tajā brīdi kad kapteinis paņēma binokli, virs ūdens parādījās milzīga galva un kakls. Kakla redzamā daļa vien bija 2 divarpus metrus gara un vidēja cilvēka platumā. Galva bija proporcionāla un atgādināja bruņurupuča galvu, arī acis bija kā bruņurupucim. Gan galva, gan kakls augšpusē bija tumšāki, apakšpusē gaišāki.

1964.gada 12.decembris. Austrālijā Kvīnslendas pavalsts piekrastē franču fotogrāfs kopā ar ģimeni un draugu klusi brauca laiviņā pa Stonheivenas līci. Piepeši viņa sieva ieraudzīja milzīgu, garenu priekšmetu, kas atradies ne dziļāk kā 2 metrus zem ūdens. Fotogrāfs nodomāja ka tas ir nogrimis koka stumbrs, bet tūlīt arī kļuva skaidrs: tā ir lokana dzīva būtne, kas izskatās kā milzu kurkulis ar lielu galvu un konisku čūskas ķermeni. Fotogrāfs veicis vairākus foto uzņēmumus, pēc tam piebrauca tuvāk un sāka filmēt. Tuvumā tai uz muguras varēja saskatīt lielu plēstu brūci. Būtnei bija plata galva kā čūskai. Kad viņš sāka filmēt, briesmonis pēkšņi atvēra rīkli un lēnām draudoši pagriezās uz viņu pusi. Tā garums sasniedza 25-30 metrus, tā žokļa garums bija vesels metrs, bet acis 4 cm diametrā. Tās bija blāvi dzeltenas. Pēkšņi briesmonis pazudis dziļumā. Tas peldējis, horizontāli izlocīdamies - kā zutis vai rāpulis, nevis kā zīdītāji.

1968.gads. Eivelmanss publicēja grāmatu „Ķīļūdenī pakaļ jūrasčūskām.” Grāmatā minēti 587 ziņojumi par jūrasčūskām - redzētām visā pasaulē. 238 gadījumi tika izbrāķēti kā nepārliecinoši vai pārāk nekonkrēti. 

Norvēģu jūrasčūskas. Tiem bija liela nozīme norvēģu (skandināvu) mitoloģijā. Pūķis Nidhōgs, piemēram, grauza dzīvības koka Igdrasila saknes, tā tuvinādams pasaules bojāeju. Otrs pūķis Jormungands („pasaules pūķis”) mita pasaules okeānā, un ar savu ķermeni apjoza Zemi.
Arī kuģi vikingiem tika saukti par „pūķu kuģiem” (drakkari) galvgalī bija rotāti ar „pasaules pūķa” galvām. Tā kā vikingu priekšstatos jūra vai mudžēja no dažādiem briesmoņiem, tad atbaidīt tos varēja tikai ar visu pūķu pavēlnieka Jormunganda galvām.
Tikmēr entuziasti nesekmīgi mēģina fiksēt slaveno norvēģu pūķi no Seljorda ezera (160 km no Oslas). Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka pūķi redz visai regulāri sākot ar XVIII gs. vidu.
Norvēģu folklora stāsta, ka Norvēģijas piekrastē dzīvojot milzīgi ūdens pūķi ar raksturīgu ķermeņa uzbūvi. Kaut kad senatnē tie dzīvojuši piekrastes mežos, pēc tam palielinājušies izmēros – dzīvojuši fjordos, kļuvuši vēl lielāki – dzīvojuši jūrā. Šodien reizēm tos redzot fjordos.
Piemēram, pēc nostāsta Bollarnvatnē dzīvojis jūraspūķis ar ķermeni pusauga teļa resnumā.
Ir pazīstams arī nostāsts kā liela jūrasčūska ielīdusi akmeņainā aizā un iestrēgusi akmeņos. Tās acis bijušas mucas dibena lielumā, bet kaklu sedza garas krēpes. To ieraudzījis, viens no bīskapa kalpiem sācis uz to šaut ar bultām. Vairākas reizes viņš čūskai trāpījis acī un tā bijusi pagalam. Apkārtējā zeme mirkusi zaļās asinīs.
Detalizētāk pie Norvēģijas krastiem mītošo jūrasčūsku izskats aprakstīts Ērika Pontoppidana „Norvēģijas dabas vēsturē.” Tādi radījumi mītot dziļi jūrā un virspusē parādoties tikai mierīgā vasaras laikā. Grāmatā atstāstīti kapteiņa Ferrisa 1746.gadā tiesai sniegtie paskaidrojumi par jūrasčūsku, ko tas redzējis Moldjes apkārtnē: tam „bijusi galva, līdzīga zirgam, un to turējis, pacēlis apmēram elkoni virs ūdens. Pelēcīga krāsa, ar melnu rīkli, ļoti lielām melnām acīm un garām baltām krēpēm, kas nokarājās no kakla jūrā. Bijuši redzami arī septiņi vai astoņi viņa ļoti resnā ķermeņa līkumi.”

Jūrasčūskas Krievijā. Krievijas ziemeļos tradīcija koka baznīcās attēlot pūķus nākusi kopā ar vikingiem no Norvēģijas.
Dmitrijevas baznīcā Nerlā attēloti „krokodīlīši.” Tāpat senie novgorodieši pielūdza pūķi, kas dzīvoja ezerā pie Novgorodas.
Pūķis Goriničs. 

Tipiski jūrasčūsku pārstāvji - Kadijs un Melnās jūras briesmonis.

Hipotēzes. Uzskata, ka par vienu no jūrasčūsku stāstu iedvesmas avotiem varētu būt kļuvusi  milzu airzivs, Regalecus glesne jeb tā sauktais "siļķu karalis."  Tā ir pasaulē garākā kaulzivs, kas dzīvo galvenokārt tropiskajās jūrās, peldot līdz 1000 metru dziļumam un garumā sasniedzot pat 17 metrus. Siļķu karalis pamatā dzīvo 100 un vairāk metru dziļumā, tāpēc virspusē to izdodas novērot ļoti reti. Tikai 2008.gadā zinātniekiem Meksikas līcī 111 metru dziļumā pirmo reizi izdevās nofilmēt airzivi tās dabiskajā vidē.

Raksti.
Ķīnas piekrastē izskalotais 'jūras pūķa' skelets, iespējams, pieder retai haizivij.

Saites.
Ūdens briesmoņi.