Aliens

Klusuma zona

Zona del Silencio.
Dēvēta arī par "Meksikas Bermuda trijstūri."

Meksikas centrā esoša AZ. 

Atrašanās vieta. Meksika, uz Čivavas, Durangas un Koauilas pavalstu robežas, 400 km uz dienvidiem no amerikāņu pilsētas El Paso. Tuvākā zonai esošā pilsētiņa ir Sebala Durango Pavalstī, no kuras parasti interesenti dodas uz Zonu.

Apraksts. Tas ir pilnīgi plakans līdzenums, kurā aug tikai vientulīgi krūmaugi un kaktusi, bet no dzīvniekiem ir tikai indīgas čūskas. Tomēr rajonā izsenis dzīvojuši cilvēki, kas apmetušies ap avotiem - daži no tiem darbojas vēl šodien.
Zonas anomalitāti apliecina daudzskaitlīgas to aculiecinieku liecības, kas devušies cauri šai teritorijai. Ļoti bieži tiek redzētas "skraidošās ugunis" un spīdošas bumbas, kas karājas virs zemes un intensīvi maina krāsu, bet pēc tam ātri pazūd. Vietējie fermeri savās asjendās bieži mana izdedzinātu vai apzvilinātu zāli tādu objektu parādīšanās vietās.
V.Černobrova enciklopēdijā Klusuma zona atzīmēta arī kā hronoanomāliju vieta.
Galvenā zonas īpatnība ir tā, ka te neuztver radioaparāti un televizori, no šejienes arī radies nosaukums.

Atklāšana un izpēte. Savu neparasto nosaukumu šī vieta ieguvusi tādēļ, ka šeit apklust visi radiouztvērēji, radiostacijas un televizori, nestrādā arī mobilie tālruņi. Nelielajā Sebalas (Ceballos) pilsētiņā nestrādā televizori, bet radioaparāti, ieslēgti pilnā skaļumā, tikko skan. Ja no šejienes attālinās 50 km tuksnesī, tad radio apklusīs pavisam, apstājas arī pulksteņi, bet haotiski šaudīties sāk kompasa adata.
Pētnieki Klusuma zonu ierindo vienā kategorijā ar Bermuda trijstūri, Ēģiptes piramīdām un budistu klosteriem Himalajos, vēl jo vairāk tādēļ, ka tie visi atrodas vienādos platuma grādos. Kāds Santjago Garsija apgalvo, ka par šīs apkaimes dīvainībām cilvēki zinājuši jau XIX gs. vidū - tolaik fermeri nereti novērojuši krītam uz zemes "karstus akmeņus" no skaidrām debesīm.
Pirmais šo zonu 1930.gados atklāja aviolīniju pilots Francisks Sarabija, kad kāda lidojuma laikā "bez kāda redzama iemesla" viņam piepeši pārstāja darboties rācija. Par to viņš vēlāk ziņoja priekšniecībai un tādejādi kļuva par pirmo oficiālo zonas cietušo. 
1964.gadā inženieris ķīmiķis Harijs de la Peņja šejienes tuksnesī pie Sanignasija kalna veica ģeoloģisko izlūkošanu. Atklāt "Klusuma zonu" palīdzēja tīrā nejaušība - inženierim piepeši atteicās darboties rācija. Peņja atgriezās nometnē, lai to salabotu, taču tā izrādījās vesela. Atgriežoties iepriekšējā vietā, rācija atkal apklusa.
No tā brīža atklājumi "Klusuma zonā" bira viens pēc otra. Noskaidrojās, ka meteorīti te bira kā lietus. Tomēr, lai gan tuvu bija arī ASV, neviens tā īsti šo problēmu pētīšanai nepievērsās. 
Oficiāla zinātnieku interese par šo apgabalu parādījās tikai 1970.gados - pēc tam, kad amerikāņu balistiskā raķete "Atēna," palaista no Vaitsendas poligona, pēkšņi novirzījās no kursa un aizlidoja tieši "Klusuma zonas" virzienā, kur arī nokrita. Vēl vēlāk virs šīs AZ uzsprāga viena no nesējraķetes "Saturns" ("Apolona" nesējraķetes) pakāpēm. Pēc notikušā ASV militārās iestādes uz zonu nosūtīja  grupu neparasto parādību izpētei. Viens no pirmajiem zinātniekiem, kas pētījis Klusuma zonu un tās neparastās īpašības, bija Harijs de la Peņja. Tieši viņa vadītā grupa uzgāja, ka šai apvidū nav iespējama sazināšanās ar portatīvajām radiostacijām. Tika apgalvots, ka reģionā darbojas kāds "magnētisks spēks, kas nomāc radioviļņus."
Kopš tā laika speciālisti no visas pasaules apmeklē zonu, par bāzes nometni izmantojot pilsētiņu, ko uzcēlusi Meksikas valdība pašā zonas viducī. Zonu pētošie zinātnieki apgabalu iesauca par "Tetis okeānu" - par godu okeānam, kas kādreiz pirms miljoniem gadu klājis visu šo teritoriju. Pētniecības laboratoriju pilsētiņas centrā, kas domāta šeit esošo neparasto bioloģisko formu un AP pētīšanai, nosauca par "Biosfēru." 

Anomalitāte. Zonā ne reizi vien novēroti NLO un humanoīdu būtņu parādīšanās. XX gs. sākumā vietējie iedzīvotāji satikuši neparastas  ārienes un uzvedības būtnes.
1975.gada 3.oktobrī neparasta tiksanās gadījas laulātajiem Ernestam un Žozefīnai Diasiem. Šie uzņēmēji un amatierarheologi iebrauca zonā savā pikapa fordā, grasoties vākt neparastus akmeņus un senu dzīvnieku fosīlijas. Aizrāvušies ar meklējumiem, viņu nepamanīja negaisa tuvošanos. Jau pēc dažām minūtēm laulātie draugi steidzamā kārtā krāva mašīnā savus atradumus un alaidās prom. Tomēr negaiss viņus panāca un grants ceļš pārvērtās purvā. Fords sāka buksēt, Ernests un Žozefīna centās nepieļaut automašīnas pilnīgu iestigšanu. Tad netālu uzradās divas cilvēku figūras, kas tuvojās mašīnai cauri  lietusgāzei un draudzīgi māja ar rokām. Divi ļoti gara auguma puiši dzeltenos ūdens necaurlaidīgos lietusmēteļos un platmalēs piedāvāja izmisušajiem ceļiniekiem savu palīdzību.Uzticību raisošo svešinieku sejas bija neparastas. Puiši palūdza abus sēsties atpakaļ pikapa kabīnē, bet paši devās aiz kuzovas pakaļējās daļas. Pirms vēl Ernests un Žozefīna saprata, kas notiek, viņu mašīna burtiski izlidoja uz cieta pamata no milzīgā purva. kad apstulbušais Ernests izkāpa no kabīnes, lai pateiktos glābējiem, viņu nekur vairs nebija...
Ceļinieki, kas regulāri šķērso zonu, ziņo par dīvainām ugunīm vai uguns bumbām, kas pārvietojas naktīs virs zemes. Kādu brīdi tās nekustīgi karājas gaisā, mainot savu krāsu, bet tad piepeši aiztraucas no vietas un pazūd ar zibens ātrumu... Divi fermeri, kas atgriezās mājās no vakarēšanas, stāstīja, ka redzējuši milzīgu NLO spoži spīdošas bumbas izskatā - tas nolaidies no tumšajām debesīm uz zemes, no tā iznākuši humanoīdi un spīdējuši tādā pat dīvainā gaismā. Būtnes devušās pie pamirušajiem fermeriem, taču tie attapušies un laidušies lapās.
Daži vietējie iedzīvotāji, no kuriem daudzi pelna uzticību, ne tikai novērojuši neparastas ugunis, bet, no rīta atgriezušies tais vietās, uzgājuši izdedzinātus vai apsvilusus zāles kumšķus un vārgus krūmeļus.
1976.gadā šai rajonā NLO pirmo reizi tika nofotografēti, kad tie piezemējas Magnētiskā kalna (vietējais interešu objekts) tuvumā. Uzņēmumos skaidri redzams sudraba krāsas zaigojošs objekts, kas līdzinās milzīgai paplātei gaļas cepšanai. Reportieris spējis veikt vairākus fotouzņēmumus arī NLO uzlidošanas laika, kad tas ar skaļu troksni traucās augšup, dodoties uz rieteņiem un ātri pazūdot skatienam.
nelielā rančo, kas atradās pie zonas robežas, regulāri viesojās 3 gara auguma garmatainas personas gaišiem matiem - divi vīrieši un viena sieviete. Rančo saimnieki viņus apraksta kā ārkārtīgi pieklājīgus, ļoti skaistus, taču neparasti ģērbtus cilvēkus. Lai gan spāniski tie runāja nevainojami, balsīs un tembros varēja dzirdēt neparastu muzikālu zvanoņu. neparastie viesi vienmēr nāca tikai tādēļ, lai papildinātu ūdens krājumus. Viņi pieklājīgi apvaicājās vai drīkstot pasmelt ūdeni no akas līdzi atnestajās blašķēs, nekad nelūdza ēdamo vai jelko citu, kā tikai ūdeni. Kad tiem vaicaja, no kurienes viņi te radušies, gaišmatainie smaidījusi un atbildējuši: "No augšas."
1978.gada novembrī žurnālists Luīss Ramiress Raijess devās uz zonu žurnālistu grupas sastāvā. Nolēmis apsteigt pārējo grupu, Ramiress un viņa fotogrāfs ar džipu devās iekšā tuksnesī, lai pirmie sasniegtu "Biosfēru." Viņi bija vēl visai tālu no galapunkta, kad Ramiress attapās - nebija paņemts līdzi nekādu krājumu, ne ūdens, ne ēdamā. Ja nu pēkšņi tuksnesī apmaldītos, tad varētu viegli iet bojā. Visai drīz viņi sasniedza vietu, kur tikko saskatāmais smilšainais ceļš dalījās divos un izvēlējās nepareizo. Pēc kāda laika Ramiress priekšā pamanīja 3 pretim brienošas figūras. Cerot, ka tie ir vietējie iedzīvotāji, no kuriem varēs uzzināt ceļu uz "Biosfēru," viņš palūdza pie stūres sēdošajam fotogrāfam apturēt mašīnu. Taču, Ramiresam par izbrīnu, džips aiztraucās garām brienošajiem stāviem nesamazinot ātrumu! Uz jautājumu, kamdēļ fotogrāfs nepieturēja pie šiem kājāmgājējiem, tas atbildēja, ka nekādus cilvēkus uz ceļa nav redzējis. Ramiress nsprieda, ka tuksnesis jau iedarbojies uz viņa psihi un viņam sākušas rāzēties vīzijas... Džips nobrauca vēl pāris jūdzes un Ramiress, sev par izbrīnu, atkal pamanīja tos pašus "3 vietējos iedzīvotājus." Kad mašīna kājāmgājējus panāca, Ramiress palūdza fotogrāfam (kas joprojām uz ceļa nevienu neredzēja) apstāties un sāka satiktos izjautāt par ceļu uz "Biosfēru." Tie paskaidroja, ka vajag nogriezt nost no ceļa un braukt gar "Tetis jūras" kalnaino daļu. Un vēl šie vietējie pastāstīja, ka viņi šeit meklē savas paklīdušās aitas un kazas, lai gan tiem nebija ne blašķes ar ūdeni, ne īpaša aprīkojuma, kads būtu bijis nepieciešams vietējos grūtajos apstākļos. Sekojot no "aborigēniem" iegūtajai informācijai, ceļinieki pēc zināma laika atviegloti uzelpoja, ieraudzījuši tālumā augsto "Biosfēras" ēku. kad viņi to sasniedza un satika pārējo grupu, Ramiress pastastīja par neparasto tikšanos. Uzmanīgi noklausījies, laboratorijas vadītajs Harijs de la Pena pamāošā tonī piezīmējis, ka tuksnesī nav ne zemnieku, ne kādu citu cilvēku, kā tikai atbraukušie žurnālisti un "Biosfēras" darbinieki. Un, protams, tur nav nekādu aitu un kazu, kuras būtu jāpieskata. Nākamajās dienās veiktā apvidus apsekošana ļāva pārliecināties par to, ka desmitiem jūdžu apkārtnē cilvēku nemaz nav.
Ir arī ziņojumi par dīvaini ģērbtiem pundurīšiem dažu desmitu centimetru augumā. Kad vietējais uzņēmējs Rubens Lopess naktī braucis pa zonas teritoriju Sebalā, piepeši sāka rīstīties viņa mašīnas dzinējs. Tas bija visai dīvaini, jo autombīlis tikko bija izgājis tehnisko apkopi. Priekšā, kādu 30 m attālumā, Lopess pamanīja 5 maza auguma stāvus, kas stāvēja ceļa malā. Sākumā viņš nodomāja, ka tie ir apmaldījušies bērni, taču tad pamanīja, ka tie terpti sudrabainos kombinezonos, bet galvās tiem ir ķiveres kā motociklistiem. Kad tie sāka tuvoties automobīlim it kā aplencot, pārbiedētais Lopess spēji uzgāzēja neitrālajā ātrumā, dzinējs iekaucās un mazie Atnācēji metās prom nakts melnumā. Pēc tam, kad punduri bija pazuduši, automobīlis atkal darbojās normāli.

Kritika. Daži skeptiķi uzskata, ka nekādas AZ nemaz neeksistē, bet visam par iemeslu ir milzīgās magnezīta iegulas šai tuksnesī. Zinātnieki šo viedokli atbalsta, jo tādām iegulām ir raksturīga radioviļņu slāpēšana. Esot arī pierādīts, ka Klusuma zonas ietverošās kalnu grēdas satur nozīmīgu urāna daudzumu.
Doktors Santjāgo garsija, kas lielu daļu savas dzīves veltījis zonas pētniecībai, izteicis viedokli, ka dažu klejojošo uguņu iemesls ir eksperimentāls izlūkrobots, ko šeit izmēģinājuši ASV bruņotie spēki. Dienā automātiski uzlādējas tā saules baterijas, bet naktī slepus tas veicis savus pētījumus. Garsija atceras, ka tad, kad BBC komanda ieradusies "Atēnas" avārijas vietā, lai savāktu tās atlūzas, militāristi aizveduši sev līdzi vairākas smagās mašīnas ar augsni, kas tikta paņemta tuksnesī analīzēm.

Zonas centrā uzietas senas un milzīgas akmens drupas, kas esot līdzīgas Stounhendžai. Pēc vienas no zinātnieku versijām tā varētu būt astronomiska observatorija vairāku tukstošu gadu sena, kas nevarēta būt primitīvu cilšu radīta.
Iespējams, senajiem astronomiem šī vieta varēja likties interesanta dēļ bieži krītošiem meteorītiem, kas krituši zonā gan agrāk, gan arī tagad. 1950.gadu beigās meteorīts nokrita netālu no Čivavas (tāda pat nosaukuma pavalsts administratīvais centrs). Saskaņā ar masu mediju paziņojumiem tas saturējis "kristāliskas struktūras, kas vecākas nekā mūsu Saules sistēma." Pēc profesora Luīsa Maedas Villalobosa domām "šī meteorīta materiāls ir tik sens, kā pats Visums; Saules sistēmai ir 5 miljardi gadu, bet šis meteorīts ir par veseliem 7 miljardiem gadu vecāks."

Saites.
Anomālās zonas.
Meksika.