Kārdifas milzis

Detaļas: 2633 skatījumi

Neparasta 3 m gara akmens figūra, ko uzgāja zeme apraktu 1869.gadā pie Kārdifas (ASV, Ņujorkas pavalsts).

Atrašanās vieta. Fermeru muzejs Koperstaunā, Ņujorkas pavalstī.

Atrašana un izpēte. 1886.gadā tabakas tirgotājs Dž.Halls no Binhemptonas pilsētas Ņujorkas pavalstī, būdams pārliecināts ateists, saderēja ar metodistu garīdznieku par to, vai bībeliskos stāstus būtu jāsaprot burtiski. Aizstāvot savus uzskatus, Dž.Halls pajautājis garīdzniekam, vai tas patiesi ticot, ka senatnē Zemi apdzīvojuši milži, kā tas teikts Vecajā derībā. Metodists apstiprinājis, ka ticot tam ar visu sirdi un dvēseli - ja Bībelē tā teikts, tad tā tas arī ir bijis. Šī saruna tā aizrāvusi Dž.Hallu, ka viņš nolēmis nepažēlot naudu un izāzēt mācītāju un citus akli ticīgos.
Visai drīz Dž.Halls devās uz Fortdžordžas ciemu Aijovas pavalstī, kur bija ģipšakmens iegulas. Tur viņš paziņoja, ka nepieciešams materiāls Ābrama Linkolna piemineklim. Strādnieki izcirta attiecīgu akmens bluķi un Dž.Halls pa dzelzceļu pārveda to uz Čikāgu.
Čikāgā Dž.Halls nolīga cācu akmeņkali Edvardu Burkhārdu un viņa palīgus - Zalli un Markhemu. Halls vēlējās. lai no akmens bluķa nocirstu visu lieko un izveidotu tādu kā Goliātu - biblisku tēlu. Pie viena izteica arī vēlmi, lai akmens milzis izskatītos tā, it kā būtu miris lielās mokās.
Tēlnieki arī godam pacentās, icirstais tēls bija stipri līdzīgs cilvēkam. Ar asiem instrumentiem Burkhārds izveidoja sīkās detaļas - nagus uz pirkstiem, nāsis, plakstus. Ar tērauda spicēm izveidoja pat poras statujas "ādā." Milzis ar labo roku turējās pie vēdera, it kā nāves brīdī ciestu sāpes. Tādejādi, vadoties no klienta vēlmēm, statujai tika piešķirts mirstoša cilvēka izskats. Beigās statuju mākslīgi novecināja ar sērskābes um krāsvielu palīdzību - veca kas veca!
Jau 1868.gada novembrī Dž.Halls kastē ar uzrakstu "mašīnas" nosūtīja akmens Goliātu pa dzelzceļu uz Kārdifu. Vakarā statuju atveda uz fermu pie Halla brālēna - Staba Ņūvella. nakts tumsiņā dermas saimnieks kopā ar savu brāli ieraka statuju vietā starp māju un klēti.
Statujas pagatavošanai un transportēšanai Halls iztērēja ap 2500 dolāru. Sākumā viņš nemaz nebija plānojis nopelnīt ar šo afēru, jo vienīgais mērķis viņam bija apjāt metodistu mācītāju un citus akli ticīgos. Tomēr Halls nesteidzās un ļāva statujai veselu gadu mierīgi pagulēt zemē, laikam jau ticamības dēļ.
Laikam jau Halla centienos palīdzēja arī augstākie spēki, jo pēc pusgada Ņūvellu kaimiņu fermā uzgāja pārakmeņotus kaulus. Pētnieki pieņēma, ka tie piederējuši sen izzudušas indiānu civilizācijas pārstāvjiem. Tikko amerikāņu avīzes bija beigušas apsūkāt kauliņus sakarā ar šiem pārakmeņojumiem, tā uzgāja akmens milzi Kārdifā.
Tā nu Dž.Halla plāns iegāja finiša taisnē. 1869.gada 15.oktobrī Stabs Ņūvells nolīga divus zemes racējus, lai tie izraktu viņam aku. Kā rakšanas vietu, saprotams, norādīja vietu starp māju un klēti, kur bija aprakta akmens figūra. Dažas stundas pēc darba sākšanas Ņūvellu fermā atskanēja izbrīna saucieni un sacēlās kņada. Zemesracēji Gideons Emmoss un Henrijs Nikole sajūsmināi stāstīja, ka rakuši aku un piepeši 2 m dziļumā uzdūrušies lielam akmenim. Sākuši o aprakt riņķī un visai drīz sapratuši, ka tas ir pārakmeņojies cilvēks. Racēji izrāpušies no bedres un ar kliedzieniem par senu pārakmeņojušos indiāni metušies pie fermas saimnieka.
SZtatuju izmērīja. Tā bija 3,2 m garumā un svarā ap 3 t. Pirmie pabolīties atskrēja kaimiņi. Tie tad nu arī bija vienīgie, kas spēja aplūkot statuju par brīvu, jo uzņēmīgais Stabs Ņūvells ātri atskārta, ka pasākums ož pēc skanošā. Viņš virs bedres ierīkoja nojumi un sāka tajā laist apmeklētājus par 25 centu biļeti. Jaunums par savādo atradumu ātri aplidoja apkārtni un izplatījās arvien tālāk.
Jau pēc 2 dienām Sirakūzu pilsētas galvenā avīze publicēja reportāžu no atraduma vietas. Arvien vairāk kļuva to, kas uzieto milzi gribēja redzēt savām acīm. Gribētāju bija tik daudz, ka dzelzceļa kompānija ieviesa papildus vilcienu reisus uz Kārdifu. Diližansu un omnibusu īpašnieki nogādāja publiku līdz Ņūvellu fermai.
Pēc 10 dienām Kārdifas milzis kļuva par pašu apspriestāko jaunumu Amerikā. Vai visa valsts gribēja paskatīties uz to. Pirmais lielo ķērienu tajā visā saskatīja baņķieris Deivids Hannums. Tā nu Džordžs Halls, sākumā nemaz nedomādams par komerciālu izdevīgumu, pārdeva baņķierim tiesības izrādīt publiski milzi par 37 500 dolāriem.
D.Hannums ātri atpelnīja iztērēto. viņš pārveda milzi uz Sirakūzu pilsētas muzeju, kur sāka tirgot apskates biļetes - dolāru gabalā. Sensāciju uzkarsēja mācītu vīru debates. Vieni apgalvoja, ka Kārdifas milzis ir reāls aizvēsturisks cilvēks, kas pārakmeņojies. Pat apgalvoja: "Amerikāņi - milžu pēcteči!" Citi apgalvoja, ka tā ir ļoti sena statuja, tādēļ tai būtu tiesības saukties par ASV galveno arheoloģisko atradumu.
Kāda indiāņu šamane apgalvoj: "Kārdifas milzis - tas ir sens indiāņu pravietis. Viņš pareģoja bālģīmju iebrukumu Amerikā un to, ka pēc daudziem gadiem viņu pašu atraks pēcteči."
Tomēr vairāk par visiem priecājās melnsvārči. Sirakūzu baznīcas mācītājs draudzei sprediķoja: "Tikai tas, kuram nav acu pierē, var noliegt acīmredzamo - mūsu priekšā, mani bērni, ir pārakmeņojies bībeliskais milzis, mūsu Kunga pilnīga radība!"
Demonstrējot savu milzi, Dž.Halls nopelnīja ap 100 000 dolāru.
Atradās tikai nedaudz skaidri domājošu zinātnieku, kas argumentēti pamatoja, ka Kārdifas milzis ir riktīga mānīšanās. Tomēr viņos neviens neklausījās. Tikmēr klausījās aculieciniekos, kas stāstīja, ka paši savām acīm redzējuši pārakmeņotā cilvēka ķermenī vēnas, kuras izveidot nevarētu neviens skulptors. Patiesi, milzim ķermenī bija zils tīklojums, bet tas bija vien tādēļ, ka Fortdžordžas ģipsim tumši zils vēnām līdzīgs tīklojums piemita jau dabiski.
Ažiotāžas laikā izrāžu rīkotājs Bārnums piedāvāja Hannumam 60 000 dolāru par akmens milža 3 mēnešu īri, taču baņķieris viņam atteica. Tad Bārnums ķērās pie viltības un pasūtījaskulptoram Karlam Otto precīzu Kārdifas milža kopiju. To tad nu Bārnums sāka demonstēt Ņujorkā.
Hannuma un Bārnuma starpā izvērsās īsts informācijas karš. Katrs no viņiem apgalvoja, ka tieši viņa goliāts ir īstais, bet konkurēnts demonstrē viltojumu. Bārnuma milzis nevarēja sūdzēties par neapmeklētību. Šai konkurencei galu padarīja pats afēras aizsācējs Dž.Halls, kurš 1869.gada 10.oktobrī publiski pavēstīja patiesību par Kārdifas milža pasaulē nākšanas apstākļiem. Tā kā ļauna nodoma Dž.Halla darbībā neatrada, tad tiesiski vajāt viņu nesāka.
Tā kā akmens milzis bija kļuvis par daļu no Amerikas vēstures, tad to ielika Fermeru muzejā Koperstaunā (Ņujorkas pavalsts), kur to var aplūkot vēl šodien.