Kivjē, Ž.
Franču zoologs un paleontologs.
Franču zinātnieki Ž.Kivjē un A.Bronjārs izdarīja izrakumus pašā Parīzes vidū – Monmartrā, kur atrada mastodontu kaulus.
Kivjē kļuva zināms kā paleontoloģijas tēvs. Dabaszinātnieku vidū viņa autoritāte bija ārkārtīgi liela, jo šis zinātnieks bija ļoti talantīgs, kaislīgi bija aizrāvies ar bioloģiju un dzīvnieku anatomiju. Kivjē no jauna sistematizēja dzīvnieku pasauli, balstoties uz sugu anatomiskajām pazīmēm. Viņš izmantoja salīdzinošās anatomijas metodi, lai noteiktu sugu radniecību. Kivjē ieviesa jēdzienu „dzīvnieku tips” un pirmais ieteica zīdītājus, putnus, rāpuļus, abiniekus un zivis apvienot mugurkaulnieku tipā. Viņš izvirzīja orgānu korelācijas principu, kas deva iespēju pēc nepilnīga paleontoloģiskā materiāla rekonstruēt visu organismu, pierādīja, ka katrā Zemes slānī atrodamas tam raksturīgas fosilijas, ierosināja pēc fosīlijām noteikt Zemes slāņa vecumu, pierādīja, ka jaunākos zemes slāņos atrasto fosiliju uzbūve ir sarežģītāka, taču šos atklājumus neizskaidroja kā attīstības rezultātu, bet radīja t.s. kataklizmu teoriju, no kuras izriet, ka visu dzīvo uz Zemes vairākkārt iznīcinājušas katastrofas, pēc kurām radušās atkal jaunas dzīvības formas.
Saspringtā darbā Kivjē nonāca pie secinājuma, ka visas dzīva organisma anatomiskās pazīmes ir apvienojušās visizdevīgākajā savienojumā (korelācijā). Visi orgāni ir piemērojušies attiecīgās būtnes dzīvesveidam un korelē, lai varētu palīdzēt cits citam. Zīdītāji ir aktīvāki nekā reptiļi, tādēļ viņu sirds sastāv no četriem kambariem, kas pārsūknē siltas asinis. Attiecīgi ir mainījies arī skelets un muskulatūra. Ekstremitāšu kauli liecina par pārvietošanās veidu. Atkarībā no ekstremitāšu veida arī to piestiprināšanās skeletam ir atšķirīga.
Prasme saskatīt atbilstību starp dažādām organisma daļām ļoti palīdzēja Kivjē darbā ar fosīlijām. Paleontologiem bieži ir darīšana ar izmirušo dzīvo būtņu atlieku fragmentiem. Rekonstruēt to izskatu iespējams, tikai nosakot precīzas korelācijas, un jāsaka, ka šai mākslā ar Kivjē nevarēja sacensties neviens. Sajūsminātie kolēģi bija pārliecināti, ka Kivjē spētu rekonstruēt jebkura dzīvnieka izskatu pat tad, ja viņa rīcībā būtu viens vienīgs kauls. Zinātniekam patika atspiesties ar elkoni uz sekretāra galda, un, turot rokā fosiliju, diktēt savus novērojumus un secinājumus. Turklāt Kivjē domas darbojās tik ātri, ka sekretārs bieži vien nemaz nespēja pierakstīt.
Kivjē viegli prata atrisināt strīdīgus lautājumus. Jau pašos paleontoloģijas pirmsākumos viņš rekonstruēja izmirušās jūras ķirzakas – mozazaura izskatu un norādīja uz tās radniecību ar mūsdienu ķirzakām, kamēr citi zinātnieki nevarēja vienoties, vai viņiem ir darīšana ar vaļa vai krokodila skeletu.
Viņā sašutumu izraisīja Ž.B.Lamarka hipotēze par to, ka organismu vecās formas nomainās ar jaunākām. Kivjē nonāca pie secinājuma, ka pagātnē Zemi ir satricinājušas neaptveramas katastrofas, kuru laikā organismi gājuši bojā. Kivjē intuīcija bija pareiza, tomēr viņš seno dzīvnieku bojāejas iemeslus neizprata pareizi. Viņš uzskatīja, ka laikā, kad Dievs uz Zemi sūtīja Lielos plūdus, senie dzīvnieki aizgāja bojā, bet kaķi, cūkas un citi mūsdienu sastopamie dzīvnieki izglābās.
Ņemot par pamatu Kivjē hipotēzi, viņa sekotājs Alsids d’Orbiņī izstrādāja tā saucamo katastrofu teoriju, kurā attīstīja un argumentēja hipotēzi par to, ka dzīvība uz Zemes ir radīta vairākas reizes. Saskaņā ar šī zinātnieka uzskatiem, Radītājs nav bijis apmierināts ar savu veikumu un vairākkārt iznīcinājis radīto dzīvību. Kivjē atbalstīja Orbiņī un pagādāja viņam faktu materiālu.
Izmantodams samērā skopu faktu materiālu, kivjē Zemes vēsturē izdalīja trīs katastrofiskus pavērsienus, pēc kuriem notikusi masveida floras un faunas bojāeja un nomaiņa ar jaunām formām. Šīs svarīgās robežšķirnes mūsdienu ģeologi attiecina uz vēlo perma periodu pirms 250 miljoniem gadu, vēlo juras periodu pirms 150 miljoniem gadu un vēlo eocēnu pirms 40 miljoniem gadu.
Tagad, kad atradumu materiāls ir visai bagātīgs, zinātniekiem atliek vien pabrīnīties, cik precīzi Kivjē ir iezīmējis lielos satricinājumus dzīvnieku pasaulē. Mūsdienu paleontologs D.Raups ir aprēķinājis, ka vēlajā perma periodā izmiruši vairāk nekā 50% dzīvo būtņu.
Saites:
Paleontoloģija.
