Kostarika
- Detaļas
- Publicēts 14 Jūnijs 2015
- 3077 skatījumi
"Bagātais krasts."
Valsts Centrālamerikā.
Galvaspilsēta - Sanhose.
Iedzīvotāji - 4 miljoni.
Nauda - koloni (CRC, 1 Ls = 920 koloni), bet visur labi var iztikt ar ASV dolāriem.
Kostarikai nav armijas.
Tūristam. Reģiona dārgākā valsts.
Kostarikā ir atļauts ievest tikai tādu medikamentu daudzumu, kas nepieciešams tur uzturoties un tikai ar ārsta izziņu, kas to apstiprina.
Vēsture. Kostarikas pirmiedzīvotāji boruki (saukti arī par Boruca, Brunca, Brunka) bija pazīstami ar audumu un izkrāšļotu korķa koka masku darināšanu. Katru ziemu šīs maskas velk Velnēnu svētkos (Danza de los Diablitos), kas raksturo pirmiedzīvotāju (velnēnu tēlos) pretestību spāņu konkistadoriem - vēršu tēlā. galu galā iebrucēji tiek padzīti.
Spāņu konkistadori 1563.gadā nodibināja Kartāgu un ta bija pirmā spāņu apmetne Kostarikas teritorijā. Laikā no 1574.-1824.gadam tā bija reģiona administratīvais centrs.
Pēc ilgstošām politiskām jukām tā laika republikāņu līderis Gregorio Hosē Remiress pārcēla galvaspilsētu uz Sanhosi.
Centrālamerikas Federālā republika (1821.-1841.g.). Sevī apvienoja tagad 5 neatkarīgas valstis - Hondurasu, Gvatemalu, Salvadoru, Nikaragvu un Kostariku. Par tās prezidentu bija Francisko Morasāns.
Pilsoņu karš (1948.g.). Tas ilga 44 dienas un bija pats asiņainākais valsts vēstures perioigerasu priekšgalā, kas paziņoja, ka prezidents Otilio Ulate spējis uzvarēt vēēšanās tikai ar blēdīšanos.
Kostarika savu armiju izformēja 1948.gada 1.decembrī un no tā laika ir pati miermīlīgākā valsts pasaulē. tas notika tikko pēc pilsoņu kara beigām un to izdarīja prezidents Hosē Figeress Ferērs. Iespējams, armija likvidēta tikai tādēļ, lai nepieļautu jaunus valsts apvērsumus, kurus parasti veic militāristi. Dažādām drošības operācijām kalpo policija, kā piemēram, patrulēt Nikaragvas un Panamas robežas, apkarot narkotiku kontrabandu. Kostarikieši ļoti lepojas ar armijas neesamību.
Managvā 1960.gadā tika parakstīts Centrālamerikas kopējā tirgus līgums, kura dalībniece bija arī Kostarika. Tas stājās spēkā 1961.gadā un paredzēja dalībvalstu tirdznieciski ekonomisko integrāciju, muitas barjeru atcelšanu līguma ietvaros un vienotu muitas politiku tirdzniecībā ar trešajām valstīm.
Aplūkojamie objekti.
Sanhose. Dibināta 1736.gadā, sākumā to sauca par Villa Nueva. Bija pavisam mazs ciematinš. 1823.gadā galvaspilsētu uz šejieni pārcēla no Kartāgas un pilsēta sāka augt. Netālu aktīvais Turialba vulkāns.
Ķīniešu kvartāls. Barrio Chino.
Plaza de Cultura. Centrālais pilsētas laukums ar strūklakām, kas tumsā tiek izgaismotas dažādās krāsās.
Centrālais parks.
Nacionālais teātris.
La Sabana parks. Sauc par pilsētas "plaušām." Kādreiz tajā bijusi arī pilsētas lidosta.
Heredija. Heredia. Faktiski Sanhoses priekšpilsēta. Par apdzīvotu tā kļuva XVIII gs. vidū, bet 1824.gadā ieguva pilsētas tiesības. Vairākas nelielas baznīcas.
El Fortin. Pilsētas simbols, novērošanas tornis. Pie tā neliela karavīra skulptūra, kas nes bērnu.
Hako. Kūrortpilsēta, viens no Kostarikas tūristu centriem.
Puertovjeha.
Kokosu sala. Tā ir Nublaras salas prototips romānā un filmā "Juras laikmeta parks." Tajā atrodas vēl neuzieti dārgumi.
Penisula de Osa. Ieleja ar akmens lodēm.
Palmāra. Akmens lodes.
Irazu vulkāns. Augstākais valstī. Pie tā smaragdzaļš krāterezers.
Kartāga. Cartago. Dibināta 1563.gadā. Tā bija reālā pirmā spāņu apmetne Kostarikas teritorijā. Laikā no 1574.-1824.gadam tā bija reģiona administratīvais centrs. Pēc ilgstošām politiskām jukām tā laika republikāņu līderis Gregorio Hosē Remiress pārcēla galvaspilsētu uz Sanhosi. Vairākkārt nopostīta zemestrīcēs un netālā Iraza vulkana izvirdumos.
Baznīcu drupas. Katrā lielākā zemestrīcē tās tikušas sagrautas. Tad atkala atjaunotas. 1870.gadā sākās pedējā restaurācija. Galveno baznīcu bija paredzēts būvēt romānikas stilā, kas būtu vienīgā šāda veida celtne Kostarikā. Būvdarbi tika iesaldēti un atsākti tikai XX gs. sākumā. Bet 1910.gadā stiprā zemestrīcē neuzceltā baznīca atkal tika sagrauta un pilsētnieki šai idejai atmeta ar roku. Tā nu mūsdienās te ir pamests būvlaukums, kas izskatās kā vecu baznīcu drupas. Iekšā skaists dārzs.
Nuestra Senora de los Angeles baznīca. Kostarikas Vatikāns. Vairāku pārbūvju rezultātā ieguvusi visu ko no dažādiem stiliem. Leģenda: pirms gadsimtiem, mazai meitenei spēlējoties, tā atradusi nelielu akmeni lelles formā. tas izskatījies kā Marija ar Jēzus mazuli rokās. Meitene šo neparasto akmeni aiznesusi mājās, bet nākamajā rītā tas nebijis atrodams. Tā tas turpinājis 3 dienas, līdz meitene to pastāstījusi vietējam priesterim. Priesteris akmeni ieslēdzis kastē, bet no rīta tas jau bijis vecajā vietā. Tā nu bijusi zīme, ka jāceļ baznīca. Daži pat mēļo, ka Kartāgā zemestrīces esot bijušas tikai līdz tam brīdim, kad uzcelta baznīca tieši šajā vietā.
mūsdienās ticīgajiem ļoti populāra, gadā to apmeklējot ap 3 miljoni cilvēku. Daži 22 km rāpo uz ceļiem - grēku nožēlai.
Volcas Poas Valsts dabas parks. Dūmojošs vulkāns ar tirkīzzilu krāterezeru, burbuļojošiem dubļu laukiem un pasaulē lielāko aktīva vulkāna krāteri - 1,5 km platumā. Aktīvs, kopš 1828.gada notikuši 39 izvirdumi.
La Paz Waterfall dārzi. Te starp ūdenskritumiem, orhidejām un tropu ziediem lidinās kolibri un tauriņi.
Arenal vulkāns. Slavenākais Kostarikas vulkāns, kas tagad gan pierimis, bet vēl pavisam nesen trokšņoja katru dienu, ļaujot vērot oranžas lavas upes.
Cano Negro rezervāts. Te var izbraukt ar laivu un iepazīt krāšņo valsts floru un faunu.
Rio Celeste ūdenskritums. Kostarikas pastkarte. Upē ar sireālu, gandrīz tirkīzzilu ūdens nokrāsu.
Tortugurero Valsts dabas parks. Parku dēvē par "mazo Amazoni" vai "Centrālamerikas Amazoni." Kruīzs ar laiviņu pa džungļu upi un kanāliem, bagātīgā dzīvnieku un augu pasaule.
Puerto Viejo de Talamanca. Pilsētiņa, kurā savijušās Karību un Āfrikas ietekmes.
Melno smilšu pludmale.
Cahuita Valsts Dabas parks. Piekrastes tropu meži un mežonīga Karību jūras piekraste. Te regulāri sastopami amizantie sliņķi.
