Aliens

Kahamarka

Nosaukums no kečvu val. vārda Kaksamalka - "brīvs, auksts apgabals." Saskaņā ar citu versiju tas cēlies no vārda Kaša - "čūska," jo šeit pielūgto dievību attēloja kā čūsku.
Pilsēta Peru, Kahamarkas provinces centrs.

Iedzīvotāji. Kečvu te ir mazāk, spāņu - vairāk.

Vēsture. Līdz inku atnākšanai šīs zemes bija arēna cīņām starp vietējām ciltīm un mežonīgo pakamorosu cilti, kas mēdza uzbrukt no ziemeļiem.
Inku impērijā Kahamarkai bija priekšposteņa loma. Tā bija neliela, pirms spāņu atnākšanas tajā dzīvoja ap 2000 cilvēku.
1532.gada 24.septembrī konkistadori atstāja Senmigelu de Pjuru un devās iekšā dziļāk Peru tuksnesī. Spāņu spēkos bija 67 jātnieki un 101 kājnieks. Pēc 53 dienu grūta ceļa 15.novembra vakarā spāņi sasniedza Ērgļu augstieni un ziedošajā ielejā lejā ieraudzīja akmens pilsētu, kas celta pēc simetrijas likumiem - Kahamarku. Konkistadori nokāpa lejā un jau tai pašā vakarā iekaroja pusi pilsētas. F.Pizarro dažu jātnieku pavadībā tūdaļ nosūtīja Ernando de Soto un savu brāli Ernando pie Inkas, lai ielūgtu to vakariņās. Tie bez šķēršļiem sasniedza Inkas pili. Atavalpa klusēdams noklausījās spāņu garajās runās un atbildēja, ka piekrīt satikties ar Pizarro. Tulks bija spāņu pavadonis indiānis Felipiljo.
16.novembri spāņi pavadīja saspringtās gaidās, vērodami, kā pie cietokšņa pulcējas indiāņu karotāju kolonnas. Tobrīd F.Pizarro smadzenēs radās un nobrieda pārdroša doma - sagūstīt Atavalpu. Viņš tūdaļ pat sāka izvietot karavīrus pa slēpņiem, blakus kalnā uzstādīja lielgabalu (falkonetu).
Beidzot pienāca izšķirošais brīdis. Trijstūra formas laukumā iznāca krāšņa procesija. Sākumā uz ziediem nokaisītā ceļa, no kura bija notīrīti pat vissīkākie akmentiņi, parādījās Inkam tuvu stāvošās personas. Tām bija grezni tērpi un daudz rotaslietu, bet galvā no spilgtām spalvām darinātas cepures. Procesijas centrā virs galvām līgani virzījās milzīgas nestuves - tās nesa 80 Inkam visuzticamākie karavīri. Uz nestuvēm zem baldahīna zeltā un sudrabā mirdzošā tronī sēdēja Atavalpa. Kapteiņiem Aldanam un Ernando, kurus Pizarro bija nosūtījis sagaidīt Inku, Atavalpa sacīja, ka viņu pavadīs tikai neapbruņoti karavīri, jo ejot uz miermīlīgu tikšanos. Kapteiņiem jautājis, kur palikuši "bārdaiņi," un tie atbildējuši, ka tie "no bailēm esot paslēpušies."
Tai brīdī oparādījās kāds "bārdainis," tērpies garā talārā, un apņēmīgi devās uz nestuvju pusi. Tas bija dominikāņu mūks un vienības kapelāns Visente de Valverde. Atavalpu pārņēma ziņkāre, viņš palūkojas uz dīvaini tērpto cilvēku un pavēlēja sargiem to neaizturēt. Mūks uzrunāja Inku nesaprotamā valodā un rādīja kaut kādu grāmatu. Acīmredzot svarīga nozīme bija tulka Felipiljo aptuvenajam tulkojumam. Inku pārņēma dusmas un viņš atgrūda evaņģēliju, kuru tam bija pasniedzis mūks. Uzskatīdams to par norunāto zīmi, Pizarro iebrēcās: "Svētais Jēkabs ir ar mums! Uz priekšu!" Jātnieki metās virsū indiāņiem, sāka rībēt arkebūzas, dobji nogranda falkonets. Pārsteigto pūli pārņēma panika, cilvēki metās uz visām pusēm. Burzmā Pizarro izlauzās līdz Inkas nestuvēm, apkāva karavīrus, bet Atavalpa tika sagūstīts. Visa šī operācija ilga mazāk nekā stundu. 168 avantūristi 50 minūtēs sagrāva milzīgo Inku impēriju.
Atavalpu saslēdza važās un nogādāja un ieslodzīja Hatunkančas pilī Kahamarkā. Būdams atjautīgs cilvēks, Inka visai ātri apjauta konkistadoru virzošo spēku - alkatību, tāpēc piedāvāja apmaiņai pret savu brīvību milzīgu bagātību, un piedāvāja piepildīt vienreiz ar zeltu un divreiz ar sudrabu istabu, kurā atradās, līdz svītrai, kuru varēja aizsniegt ar savu izstiepto roku. Pizarro piekrita.
No visām pusēm uz Kahamarku sāka plūst zelts. Kad konkistadori ieraudzīja milzīgo zelta daudzumu inkas izpirkumam, viņi izsaukušies: "Veselas Peru vērts!" Ap to pašu laiku te ieradās arī Almagro ar savu vienību. Almagriešiem nekas no bagātības netika, tie negribēja gaidīt nākamo izpirkumu reizi un pieprasīja Inku nogalināt un zeltu sadalīt. Kamēr inka bija dzīvs, izpirkuma maksa  bija to cilvēku ieguvums, kuri viņu turēja gūstā. turpretī, ja  Inka būtu miris, izpirkums kļūtu par visu konkistadoru laupījumu. Tādejādi Pizarro bija nonācis izvēles priekšā - nogalināt Inku un sadalīt zeltu, vai arī nonākt sadursmē ar almagriešiem.
Atavalpas nogalināšana. Pizarro izvēlējās pirmo variantu. Kad lielākā daļa izpirkuma maksas bija nonākusi Kahamarkā, konkistadori nogalināja Inku. Tā zelts, kura likumīgais īpašnieks bija Inka Vaskars, galu galā pazudināja pašu Atavalpu. Kā trāpīgi norādīja kāds no hronistiem - zelts vienlaikus bija gan Atavalpas dzīves Cerbers, gan viņa Ahilleja papēdis. 
Pēc Atavalpas nogalināšanas konkistadori pārvērta Kahamarku par savu galveno atbalsta punktu. No šejienes tie devās uz dažādām Inku impērijas malām, lai to pilnībā pakļautu savai varai.
Mums nav īsti skaidrs vai Kahamarkas laupījumu nosūtīja uz Spāniju, jebšu tomēr tas tika sadalīts.
Kahamarkā tika pārkausētas un starp konkistadoriem sadalītas arī 600 zelta plāksnītes no Korikančas svētnīcas sienām Kuskā, kuru garums bija 3-5 sprīži (1 sprīdis - 21 cm), kopumā tās svēra apmēram 6 tonnas.
Koloniālais periods. Kahamarkā paazām sāka apmesties ieceļotāji, kuriem Spānijas karalis te bija piešķīris zemes. 150 gadus pēc kon kistadoru ierašanās pilsētā pavisam bija 362 spāņu ģimenes, bet vēl pēc 100 gadiem spāņu skaits pilsētā pārsniedza 8000.
1962.gadā Kahamarkā atvēra universitāti.

Arhitektūra. Kahamarku no visām pusēm ieskauj Andi. Apkārtnes ainava tik dziļi iespaidojusi pilsētas arhitektūru, ka to nosacīti var dēvēt par kalnu arhitektūru. Zemas, no saulē kaltētiem ķieģeļiem celtas divstāvu mājas ar lēzeniem sarkanu dakstiņu jumtiem, mājas ar maziem lodziņiem un zemām, šaurām durvīm. Fasādes pusē redzami miniatūri dekoratīvi balkoniņi - nodeva koloniālā perioda modei. Jumti nedaudz pārkaras pāri ielai un, kaut nedaudz, tomēr pasargā gājējus no biežā lietus. lielākā daļa māju nokrāsota rozā vai iedzeltenā krāsā.

Aplūkojamie objekti.
      Ieroču laukums. Tajā sākas galvenā iela - Amalia Puga.

Kahamarkas baznīcas. Lielākā daļa to celtas XVII-XVIII gs. no viegli apstrādājamiem vulkāniskajiem iežiem. Tām raksturīgs neoklasicisma stils, sajaukts ar baroku un kļuvis par "neoklasicismu peruāņu garā." Spāņu un indiāņu stilu dīvainais sajaukums ir iemiesots gan kokā, gan akmenī. Baznīcu un savrupnamu kupoli, portāli, kolonnas un frīzes ir izgreznotas ar apbrīnojamiem akmens grebumiem, tas ļāvis vēsturniekiem nosaukt Kahamarkas arhitektūru par akmens simfoniju.
Lielākajai daļai Khamarkas baznīcu vai nu nemaz nav zvanu torņa, vai arī tas palicis līdz galam neuzcelts. Senajos laikos ticības ordenis, kas būvēja baznīcas, saņēma aizdevumus no Spānijas karaļa. Kad būvniecība bija pabeigta, tam vajadzēja Spānijai maksāt nodokli - sava veida kompensāciju par aizdevumu. Būvniecību uzskatīja par pabeigtu tad, kad bija uzbūvēts zvanu tornis. Tādēl sākuši krāpties un pilsētas vairumam baznīcu zvanu torņi nav tikuši pabeigti.

      Sv.Franciska baznīca. Pabeigta tikai XX gs. 60.gados. Majestātiska, ar lielu kupoli un torņiem rotāta celtne, fasāde vērsta pret Ieroču laukumu.

      Belenas baznīca. No tā apgleznotā kupola uz apmeklētājiem noraugās nevis klasiskie eņģeļi, bet gan reālistiski attēloti peruāņu senči - neliela auguma, melnām acīm un matiem. Katedrāles kariatīdes vietējie skulptori atveidojuši ar skumjām indiāņu sejām, nocirstām rokām, ar kuplām krūtīm - pat četrām (!), kas indiāņu gaumē simbolizē auglību.

      Māja ar "Izpirkuma istabu." Adrese - Amalia Puga Nr.750. Divstāvu māja ar "izpirkuma istabu." Kādreiz šai vietā atradusies Hatunkančas pils, kas bijusi celta uz 5 akmens platformām. Tajā bija 6 istabas. Izpirkuma istaba ir vislielākā - 22 pēdas gara un 17 pēdas plata. Spāņi to atzina par pašu drošāko, tādēļ te turēja sagūstīto Atavalpu. Telpā līdz Inkas augstumā paceltās rokas līmenim iebera 1 reizi zeltu un 2 reizes sudrabu. Inkas augums esot bijis apmēram 175 cm. Uz sienas ir robeža - sarkana svītra, kas uzvilkta samērā nesen.
Istabas vidū atrodas akmens bluķis apmēram 1,5 m garumā. Daļa vēsturnieku uzskata, ka tieši uz tā ar galeti spāņi  nožņauguši Atavalpu.
1978.gadā istabā veiktajos izrakumos rheologi meklēja pils grīdu, bet izrādījās, ka pils bijusi iecirsta klints masīvā un 10 m garā istabas grīda sastāvēja no monolīta akmens.

      Ūdens kanāls. Daudzu kilometru garumā zigzagiem izcirsts ūdens kanāls klints masā. Kaut kur kanālā esot "pupiņš" (boss).
      Otuzko logi. Ventenillas de Otuzco. 8 km no Kahamarkas. It kā sena nekropole. Virsējais slānis ir visai ciets, diziļāk ieži ir pavisam irdeni.

      Inkas vannas. Tajās atpūtās inka Atavalpa brīdī, kad Kahamarkā ieradās konkistadori. Šie avoti tiek uzskatīti par dziednieciskiem - ūdens temperatūra tajos sasniedz 72 grādus un tajos sekmīgi var ārstēt reimatisko artrītu, hronisko poliartrītu, neirītu, dažādus paralīzes veidus un ādas slimības.

      Sv.Apolonija uzkalns. Inku laika nosaukums - Inga-Konga. Tā virsotnē atrodas balts zvanu tornis un līdzeni klāti akmens laukumiņi. Pirms konkistadoru atnākšanas indiāņi šeit esot piekopuši mirušo kultu. 1532,gada 16.novembrī tieši no tā norībēja falkonets, pavēstīdams par jaunā - koloniālā laikmeta sākumu.

Kahamarkas apkārtne.
       Kumbemaijas darupas. Kumbe-Maija. Slavenas ar vienīgo šāda veida apūdeņošanas sistēmu. Tā sastāv no tuneļiem un kanāliem, kas izcirsti klintīs un veido daudzus leņķu veida pagriezienus, lai palēninātu ūdens plūdumu. Ar šo ūdeni tika apūdeņota Kahamarkas ielejas austreņu daļa.

      Sanpablo drupas. Sanpablo pilsētiņas tuvumā redzamas droas, kas vienā laidā noklātas ar zīmējumiemn uz klintīm. Iespējams, ka šeit atradusies kāda Kondora svētnīca.

      Koloras cietokšņa drupas. "Zvaigzne" - ziemeļkečvu dialektā. sendienās cietokšņa teritorija kā pussala bija iesniegusies lielā ezerā, kurs mūsdienās gandrīz izsusējis. Drupas pārsteidz ar augsto fortifikācijas mākslu un prasmi izvēlēties stratēģisko vietu. Tur ir laukumiņš ar 4 uzejām, kas precīzi orientētas pēc debesspusēm. Franču arheologs Šarls Vīners jau 1880.gadā publicējis grāmatu "Peru un Bolīvija," kur par Koloras drupām teikts: "Ēģiptes piramīda var nozīmēt absolūtās monarhijas arhitektonisko aksiomu, turpretī Kolora ir sabiedrika piramīda, kas izteic kādu īpašu sabiedrisko iekārtu."

      Otuskas nekropole. Sac arī par "Otuskas vēdlodziņiem." Milzīgam, ieapaļas formas kamens bluķim, kas apaudzis ar sausu zāli un kaktusiem, ir 2 rindas kvadrāta formas lūku - šajās atverēs glabāja mirušos. Otuskas kanjonā Grandes upes labajā krastā akmens sienās ir izcirsti simtiem šādu aurumu - kapavietu. dažas no tām sasniedz 10 m dziļumu.

      Cutervo dabas parks. īstas dabas muzejs Rietumkordiljēru atzarojumā. Tajā ir Utkupišvas alas, kas ir neizpētītas un ļoti dziļas, vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tās "iesniedzas Zemes klēpī." 

Tradīcijas.
Kahamarkas iedzīvotāji kā vīrieši, tā sievieši valkā baltas salmu cepures ar platām malām, augstu un plakanu cepures augšdaļu - tās Selendinā izgatavo prasmīgi meistari. Kahamarkieši staigā no jēlmītas ādas darinātās primitīvās sandalēs, bet bieži - kailām kājām. Pāri plecam pārmestā pašaustā vilnas šalle pamatīgas segas lielumā sliktos laika apstākļos kaplo par apmetni. Sievietes sasien šo šalli mezglā uz krūtīm vai uz muguras un gluži kā maisā nes bērnus vai kādu nastu.
Kahamarkiešu iemīļotākās krāsas ir sarkana un melna. Viņi apbrīnojami spēj kombinēt dažādu krāsu gammas, kurās viens tonis papildina otru. Zemniece ar sarkaniem svārkiem, ar dzelteniem un zaļiem dzīpariem rotātā šallē, baltā blūzē, uz muguras kā šūpulī sēž bērns, bet galvā selendiešu cepure.

Korida.

5 dienas pēc cilvēka nāves ir jāizmazgā visas viņa drēbes upe, lai mirušie nevarētu "kritizēt" dzīvos. kahamarkā un apkārtnē izpaltīts uzskats, ka 2.novembra naktī mirušo izsalkušās dvēseles klīst pa virszemi. Tāpēc šai datumā tumšā istabā uzklāj galdu ar saldumiem - bieži vien tas ir iebiezinātais piens. No rīta dzīvie apēd to, ko mirušie tiem atstājuši.

Pirmā matu griešana. Māte vairās nogriezt mazam bērnam matus, lai nevājinātu tam zobus. Kad pienāk matu griešanas brīdis, šī ceremonija notiek krusttēva klātbūtnē un izvēršas par krāšņiem svētkiem. To laikā krusttēvam ir pienākums uzdā ināt krustdēlam vērsi, aunēnu vai kaut vai ēzeli.

Vecpuiša diena, precētā diena un Bērna diena. Tiek atzīmētas pirmajās 3 augusta dienās.

Corpus Cristi svētki. "Tā Kunga miesas svētki." Par to sākumu vēsta spalgi ķērcošas kahamarkiešu taures - 3 m garas bambusa taures. To vienā galā piestiprināts iemutis, bet otrā - izžāvēta tukša ķirbja puse, kas pilda rezonatora funkciju. Garās taures slejas virs ļaužu pulka, pievienojas bungas. Sprāgst petardes un raķetes. Straumēm plūst čiča.

Saites.
Kahamarkas province.