Kalaripajata
Kalaripajattu jeb kalarippadžat. Kalari - "svēta vieta" un pajattu - "kauja," laikam kādā vietējā keraliešu valodā, tātad "kauja svētā vietā."
Ārkārtīgi sena Indijas kaujas māksla. Daži pētnieki to uzskata par tik senu, ka tā, iespējams, kalpojusi par avotu ķīniešu kungfu mākslai un visām citām austrumu cīņas mākslām.
Vēsture. Saskaņā ar indiešu leģendu kalaripajata pirmo reizi parādījusies Keralā, pateicoties Parašuramai ("Rāma ar āmuru"). "Varonis ar āmuru" bijis dieva Višnas 6.avatārs, kas izglābis bramaņus no kšatriju karavīru kundzības.
Parašurama esot iemetis ūdenī savu āmuru un pavēlējis ūdenim atkāpties. Tā arī noticis un atklājusies sauszemes josla starp kalniem un jūru - Keralas piekraste. Šai svētajā zemē Parašurama nometinājis 3600 bramaņus, kas no viņa pārņēma tiesības nēsāt ieročus - t.i. pildīt kšatriju karavīru pienākumus.
Vietējā leģenda vēl precizē: "Parašurama, lai satriektu savus naidniekus, nodibināja četrdesmit divus kalari un atveda turpu augstākās klases bramaņus, lai tie tur noturētu rituālus; tāpat arī viņš apmācīja divdesmit vienu kalari meistaru, kā uzvarēt ienaidniekus."
Tā arī nevienam nav zināms precīzs šīs cīņas parādīšanās laiks - tas mērāms tūkstošgadēs. Tā, piemēram, senākais kalaripajatas traktāts ir Asata Vadivu, kas tika pierakstīts uz palmu lapām vairāk kā pirms 2000 gadiem. Vēl kalaripajata minēta 2 senās grāmatās - "Danūrvēdā" (stāstīts par kara vešanas mākslu) un "Adžūrvēdā" (medicīnisks traktāts). Galu galā pieņem, ka Indijā kalaripajatu praktizējuši 3 tūkstošus gadu, iespējams, vēl senāk.
Apmēram IV gs. kāds budistu mūks šīs zināšanas atnesis uz Ķīnas Šaoliņas klosteri, no kura pēcāk cēlies kungfu un citas austrumu cīņas mākslas.
Mūsdienu kalaripajatas veidols noformējies ap XI-XII gs. Galvenie šīs mākslas glabātāji bija īpašānadžāru kasta - feodālo valdnieku armiju karavīri.
Kad Indiju kolonizēja briti, šī māksla sāka izzust. Kolonizatori saskatīja tajā bīstamību viņu režīmam un bez žēlastības iznīcināja skolas un skolotājus. Tomēr kalaripajatas zināšanas saglabājās tautā un tika rūpīgi koptas, nodotas no paaudzes uz paaudzi.
XX gs. sākās aktīva aizmirstās cīņas mākslas atdzimšana. Interesanti, ka liela daļa kalaripajatas praktizētāju joprojām nāk no nadžāru kastas.
Kalaripajatai var nodalīt divus stilus: daudz senākais dienvidu stils, kas saglabājis cīņas pirmējo veidolu, un ziemeļu, kas šodien izpaužas galvenokārt kā kara dejas māksla.
Teorētiskais pamatojums. Kalaripajata ir dzīves stils, fiziskās un garīgās attīstības ceļš. Tās galvenais pricips - saprāta, ķermeņa un enerģijas absolūta koordinācija.
Uzskata, ka kalaripajatas cīņas tehnika izstrādāta noskatoties 8 dzīvnieku kustībās - tīģera, lauvas, zirga, pāva, zīloņa, čūskas, cīņas gaiļa un mežacūkas.
Cīņas makslas pamats ir 4 veidu vingrinājumi (sadhakam) - rokām, kājām, ķermenim un lēcieni, kas balstīti uz elpošanas spēku. Šādi vingrinājumi jāpraktizē katru dienu un jānoved censonis līdz pilnībai. Augstākā sasniedzamā stadija siddhi ir īpaša fiziskās un garīgās enerģijas koncentrācija ķermenī, kas atklāj cilvēka ķermeņa potenciālu un piešķir tam ekstraordināras iespējas.
Apmācības metodes. Apmācībā izmanto bāzes vingrinājumu programmu, divcīņu ar zobeniem, kinžaliem, pīķiem, nūjām; aizsardzības tehnika bez ieroča, meditācijas, elpošanas vingrinājumi. Pasniegta tika arī noslēpumaina mācība par dzīvībai svarīgiem punktiem - marmas, medicīniskas zināšanas traumu un brūču ārstēšanai kā arī rituāli, kas sniedz veiksmi kaujā.
Apmācību sāka no 7 gadu vecuma. Pārsvarā to mācīja zēniem, taču arī meitenēm, īpaši jau no nadžāru militārās kastas, bija tādas apmācības iespējas. Vēsture ir saglabājusi vairāku tādu sieviešu vārdus, kas sasniedza kaujas mākslas virsotnes.
Mācību procesa pirmajā stadijā jaunuļi mācas paškontroli, māku koncentrēt spēkus, kā arī pieticību un paklausību.
Otrā stadija prasa pilnīgu spēku atdevi.
Trešā stadija ir bruņota divcīņa - ankathari.
Mīkstais zobens - urumi. Ļoti lokans un plāns, garumā no 2 līdz pat 6 metriem. tam var būt viens vai vairāki abpusēji griezīgi asmeņi, kas savienoti ar vienu rokturi.
Urumi pārvaldīšanas māksla ir viena no sarežģītākajām kalaripajatā. Tādu ieroci parasti izmantoja cīnoties vienam pret vairākiem pretiniekiem. Senie ārieši urumi esot tinuši ap vidu. Šodien vairs tikai Keralā esot saglabāta šāda cīņas tradīcija.
Kalaripajatas skolotāju dēvē par ašanu. Tradicionāli apmācības notiek kalari -1,5 m dziļā zemes padziļinājumā ar jumtu no palmu lapām, ar kalari sargātāju dievību attēliem uz altāra - bieži vien tas ir kara un drosmes dieves Mahakalas altāris. Iekāpt padziļinājumā drīkst tikai ar labo kāju, tad ar roku jāpieskaras grīdai un pēc tam pie pieres (jāpaņem pīšļi). Pēc tam kā cieņas apliecinājums ir jāpaklanās kalari, pēc tam nomesties ceļos skolotāja priekšā un pieskarties ar pieri viņa pēdai.
Agrāk gandrīz vai katrā indiešu ciemā esot bijis kalari un savs skolotājs.
Marmačikitsa. Ķermeņa punktu māksla.
Kalaripajatā izmanto arī dinamiskās jogas tehnikas - maz zināmas neapdāvinātajiem. Tieši tās ar noteiktas psihes organizācijas palīdzību praktizējošajiem atver pieeju šakti enerģijām - enerģijām, kas stimulē garīgo izaugsmi un darbību fiziskajā pasaulē.
Saites.
Austrumu cīņas mākslas.
Marmačikitsa.
Indija.
