Kasiterīdas
Kasiterīdas - Alvas salas - varēja atrasties dienvidos no Kornvolas pussalas (Anglijas DR).
Antīko vēsturnieku informācija. Par šīm salām vēsta daudzi antīkie avoti, taču mūsu laiku pētniekiem ir grūtības noteikt šo salu atrašanās vietu.
Plīnijs rakstīja: „Midakrits pirmais atveda alvu no Kasiterīdām.” Mūsu laiku vēsturnieki domā, ka Midakrits ir feniķiešu vārda Melkarts pārveidojums un, ka Plīnija rakstītais būt jāsaprot kā ziņojums par to, ka feniķiešiem pirmajiem izdevies sasniegt Alvas salas.
Sīku Kasiterīdu (Kasiterīdas, acīmredzot, ir tās pašas Aviēna sacerējumā minētās Estrimnīdu salas) aprakstu savā „Ģeogrāfijā” sniedzis Strabons. Apraksts veidots pēc romiešu Spānijas pārvaldītāja Publija Krasa ziņojuma, kurš Kasiterīdu salas apmeklējis 95.-93.g.pmē. Strabons raksta: „Kasiterīdu salu ir desmit, tās atrodas tuvu cita citai atklātā jūrā ziemeļos no artabru ostas. Viena no tām ir neapdzīvota, citās mīt cilvēki, kas valkā melnus apmetņus un garus hitonus - līdz papēžiem, jožas pāri krūtīm, pastaigājās ar spieķiem līdzīgi atriebības dievietēm traģēdijās. Viņi piekopj lopkopju dzīves veidu, galvenokārt pārtiekot no saviem ganāmpulkiem. Viņiem ir alvas un svina raktuves; šos metālus un lopu ādas viņi atdot jūras tirgotājiem apmaiņā pret māla traukiem, sāli un vara izstrādājumiem. Agrākos laikos ar šo tirdzniecību nodarbojās tikai feniķieši vien... tomēr romieši pēc vairākiem mēģinājumiem atklāja šo jūras ceļu. Pēc tam, kad Publijs Krass bija pārcēlies pie viņiem un ieraudzījis, ka metālu iegūst nelielā dziļumā un ļaudis tur miermīlīgi, viņš tūlīt deva ziņu visiem, kas vēlējās ar viņiem tirgoties pāri jūrai, lai gan šī jūra ir platāka par to jūru, kura atdala Britāniju no kontinenta.”
Tātad, senajā pasaulē bija trīs ar alvas atradnēm bagātas vietas: Spānija, Britānija un Kasiterīdas.
Teorijas par Kasiterīdu atrašanās vietu. Bet, kur tieši lokalizējamas Kasiterīdas? Vai šādas salas vispār reāli eksistējušas? Par to viedokļi zinātnieku vidū dalās:
1. Profesors Henings uzskatīja, ka Kasiterīdas ir Britānijas salas kopā ar Vesanas salu, kas atrodas netālu no Bretaņas pussalas krastiem.
2. Savukārt citi zinātnieki tikpat kategoriskā formā pauda uzskatu, ka Strabona ziņojums par Kasiterīdām „reāli nenozīmē neko citu kā tikai to, ka Krass atklājis un sagrābis alvas atradnes, kas atradušās kaut kur Spānijas ziemeļrietumos.”
3. Īstās Kasiterīdas bijušas nelielas salas netālu no Spānijas krastiem, starp Minjo upes grīvu un Finisterres ragu.
4. Kasiterīdas identificējamas ar Sillijas salām netālu no Anglijas DR nogales.
5. Kasiterīdas bijušas Azoru salas.
6. Ir arī tāds viedoklis, ka „mums ir darīšana tikai ar leģendām par lielām alvas atradnēm Rietumeiropā, no kurienes šis metāls ar daudzu starpnieku palīdzību nokļuva Vidusjūras austrumdaļas zemēs. Tūrklāt komerciālajiem starpniekiem bija pilnīgs pamats ietīt leģendu miglā tās zemes atrašanās vietu, no kuras izveda alvu.”
Bet varbūt Kasiterīdu salas tagad atrodas jūras dibenā? Šo varbūtību nevar izslēgt kaut vai tāpēc, ka iepriekšminētās Kasiterīdu „adreses” ir neprecīzas un vairāku iemeslu dēļ noraidāmas kā kļūdainas. Kasiterīdas nevar identificēt ar Azoru salām, jo tur nekad nav bijis alvas. Tāpat Kasiterīdas nevar identificēt ar Spāniju, jo tās ir salas nevis milzīgā Pireneju pussala. Arī Britānija ar savām bagātajām alvas atradnēm nevarēja būt Kasiterīdas - Alvas salas. Strabons savā „Ģeogrāfijā” rakstīja, ka Hērakla stabu (Gibraltāra šauruma) viņā pusē atrodās „Gadiras, Kasiterīdas un Britānijas salas.” Pie tam viņš sniedz sīku detalizētu Britānijas aprakstu atsevišķi no Kasiterīdu apraksta.
Profesors Tomsons darbā „Senās ģeogrāfijas vēsture” rakstīja: „Romieši ieguva alvu Spānijas ziemeļrietumos." Alvas salas, kas figurē viņu aprakstos, atrodas aiz šīs Spānijas daļas un atšķiras ar dažām interesantām īpatnībām, kuras neļauj tās sajaukt ar Britāniju. Šiem aprakstiem neatbilst neviena no reāli pastāvošajām salu grupām.
Divi antīkas pasaules zinātnieki - Plīnijs un Ptolemajs norādījuši, ka Kasiterīdas atradās aptuveni 100 km rietumos no Pireneju pussalas ZR nogales. Mūsdienās šajā rajonā nekādu salu nav, bet okeanogrāfi tur atklājuši sēkļus.
1958.gadā okeanogrāfiskas ekspedīcijas kuģis Discovery-2 pētīdams Gaīisijas sēkļa reljefu, netālu no Spānijas ZR daļas, apmēram 400 asu (850 m) dziļumā atklāja plakanu zemūdens virsotni. Sēklis varēja būt liels sauszemes bloks, nogrimis vairāku simtu metru dziļumā, noritot tādiem pašiem procesiem, kuri izveidojuši lūzumu ielejas Austrumāfrikā. Angļu zinātnieks Geskels rakstīja: „Grimšana, saprotams, varēja notikt arī vēsturiskajā laikā. Tomēr, lieliskie fotouzņēmumi, kas šai rajonā izdarīti jūras dibenā, nav atklājuši nekādas cilvēka darbības pazīmes, bet iegūtajos paraugos nav ne celtniecības akmeņu, ne seno māla trauku lausku.”
Franču zinātnieki S.Jutens un Ledanuā izteica domu, ka Kasiterīdas varēja atrasties Lielās sāls un Mazās sāls sēkļa tuvumā. Šie sēkļi atrodas dienvidos no Īrijas un rietumos no Finisterres raga, aptuveni starp 48. un 49. ziemeļu platuma un 8. un 10. rietumu garuma grādu. Pirmais sēklis atrodas 65 m dziļumā, otrais - 20 m dziļumā.
Vēl jau tiek pieļauts, ka Kasiterīdas varēja atrasties arī Lamanšā vai Ziemeļjūrā, jo tā ir nepārtraukts šelfs.
Atlantīdas teorija. Šās teorijas atbalstītāji domā, ka Kasiterīdas atradās 100 km uz rietumiem no Pireneju pussalas un veidoja daļu no Atlantīdas austrumu perifērijas.
