Kordovas omeijādu kalifi (756.-1031.g.)
Kordovas kalifāta vēsture. Andalūzijā (Kordovas kalifātā) kristiešiem bij jāmaksā džizas nodoklis, zemes nodokļi, bija aizliegts celt jaunas baznīcas, un ar nāvessoda draudiem kristietis nedrīkstēja precēt musulmaņu sievieti, lai gan otrādi drīkstēja.
Tomēr kristieši varēja ieņemt augstus amatus omeijādu valsts pārvaldē. Kopumā kristieši varēja mierīgi dzīvot savā pašpārvaldē.
Kristieši un žīdi dzīvoja atsevišķos Kordovas kvartālos.
Omeijādu dinastija Andalūzijā (756.-1031.g.). Pēc omeijādu gāšanas Bagdādē pret tiem vērsās abasīdu vajāšanas. Dzīvi palikušie omeijādi Abdarrahmāna vadībā 756.gadā sagrāba varu Andalūzijas provincē, un 173 gadus izlikās, ka atzīst centrālo abasīdu varu. 929.gadā omeijādi paziņoja par atsevišķa kalifāta izveidošanu Pireneju pussalā ar galvaspilsētu Kordovā.
Abdarrahmāns I (756.-788.g.).
Hašims I (788.-796.g.).
Radniecība. Tēvs – Abdarrahmāns I (iepriekšējais emīrs).
Biogrāfija. Emīrs Hašims I uz neilgu laiku 793.gadā atkal sagrāba Narbonnu Francijā.
Al Hakams I (798.-822.g.).
Biogrāfija. Emīrs.
806.gadā, lai novērstu briestošus nemierus, pavēlēja nogalināt 1500 potenciālos dumpiniekus – pārsvarā arābus. Vēsturē šis notikums iegājis ar nosaukumu „Bedres diena.”
818.gadā apspieda dumpi Kordovā, nolīdzinot līdz ar zemi veselu piepilsētu.
Abdarrahmāns II (822.-852.g.).
Biogrāfija.
Iekšpolitika. 822.gadā noņēmās ap Omeijādu varas nostiprināšanu Andalūzijā. Tās darbības rezultātā galvaspilsēta Kordova tapa par vienu no svarīgākajiem Rietumeiropas kultūras centriem.
Viņa valdīšanas laikā 20.gadu beigās izcēlās liela pretomeijādu sacelšanās Hašima vadībā, kas tika saukts par "Sitējs" (ad Darrab), jo jaunībā bija strādājis pie kalēja. Viņa amatnieku un zemnieku vienība padzina omeijādus no Tolēdas un Santavāras apgabaliem. 831.gadā Hašims gāja bojā cīņā ar Abdarrahmāna II karaspēku. Tolēdas iedzīvotāji, kas bija pieslējušies Hašimam, izturēja aplenkumu vēl līdz 837.gada vidum.
Kultūra. Cenšoties gūt pārsvaru pār Bagdādes kalifātu, Abdarrahmāns II uzaicināja pie sevis slavenu tā laika muzikantu, dziedoni un etiķetes pārzinātāju Ali ibn Zarijabu (arī sauktu par Zirijabu).
Ārpolitika. Centās nepieļaut kristiešu mazvalstiņu nostiprināšanos Pireneju ziemeļos. Aktīvi iejaucās to valdnieciņu savstarpējos ķīviņos.
850.gadā Kordovā musulmaņi sodīja ar nāvi vairāk nekā 50 kristiešus par klaju necieņas izrādīšanu Muhamedam. Šāds gadījums drīzāk ir izņēmums toreizējai islāma varai, taču nonāvētie ieguva „Kordovas mocekļu” epitetu un notikums iegūla rekonkistas ideoloģijas pamatā.
850.gada laikā visi muvalīti („pievērstie”) – kristieši un žīdi, tika atstādināti no valsts amatiem.
Muhameds I (852.-886.g.).
Munzīrs (886.-888.g.).
Abdallahs (888.-912.g.).
Abdarahmāns III (912.-961.g.).
Hakams II (961.-976.g.).
Al Hakam al Mustansir billah.
Kordovas omeijādu kalifs no 961. līdz 976.gadam.
Radniecība. Tēvs – Abdarahmāns III (ieprieksējais kalifs).
Dzīvesgājums. Turpināja sava tēva Abdarahmāna III politiku. Sekmīgi cīnījās ar Spānijas kristiešu valstiņām - Leonu un Navarru. 966.gadā Hakams II piespieda tās noslēgt kalifātam izdevīgu miera līgumu.
Tai pat 966.gadā Hakams II atvairīja normaņu uzbrukumu.
Hakams II pazīstams ar savu darbību un lielo ieguldījumu Spānijas musulmaņu kultūrā. Viņa valdīšanas laikā Kordovas bibliotēka kļuva par lielāko pasaulē – tajā bija ap 400 000 grāmatu. Kordova pati kļuva par lielāko Rietumeiropas kultūras centru.
Miris 976.gadā.
Hišams II (976.-1009.g.) - pirmo reizi.
Biogrāfija. Kāpa tronī esot mazgadīgs. Viņa reģents bija Al Mansūrs (Almansors), kuram izdevās atjaunot omeijādu ietekmi Magribā. Vienlaikus viņš arī veda karus pret spēkā pieaugošajām kristiešu valstiņām. Tomēr valdīšanas beigās kalifāta autoritāte bija iedragāta.
Al Mansūrs 985.gadā sāka karu ar kristiešiem un ieņēma Barselonu, nogalēdams lielu daudzumu pilsētas iedzīvotāju. 997.gadā viņš iebruka Spānijas kristiešu ZR teritorijās (basku?) un izkāva Santjago de Kompostellas pilsētu.
Al Mansūrs nomira 1002.gadā, bet viņa vietā par diktatoru palika dēls Abdelmaliks, kurš savukārt turpināja agresīvu politiku pret Pireneju kristiešu valstiņām – Kataloniju, Aragonu, Kastīliju un Leonu. Viņš pats nomira 1008.gadā un tad karadarbība pret kristiešiem izbeidzās vispār.
Juku periods (1008.-1028.g.). Līdz ar Abdelmalika nāvi 1008.gadā sākās 20 gadu ilgs juku periods, kuru laikā karavadoņi, daudzi no tiem berberi, savstarpēji karoja. Kordovas kalifa tronī ik pa gadu vai diviem nomainījās lērums kalifu (tai skaitā arī no hamudīdu dinastijas), kuriem reālas varas nebija.
Muhameds II (1009.-1010.g.).
Hišams II (1010.-1013.g.) - otro reizi.
Suleimans (1013.-1016.g.).
Hamudīdu dinastijas 4 kalifi:
Al Nasirs (1016.-1018.g.).
Abdarrahmāns IV (1018.g.) - Omeijādu kalifs.
Al Kasims (1018.-1021.g.). Pirmo reizi.
Džaja al Mutali (1021.-1022.g.). Pirmo reizi.
Al Kasims (1022.-1023.g.). Otro reizi.
Omeijādi atkal pie varas:
Abdarrahmāns V (1023.-1024.g.).
Muhameds III (1024.-1025.g.).
Džaja al Mutali (1025.-1027.g.) - otro reizi (Hamudīdu kalifs).
Hišams III (1027.-1031.g.).
Biogrāfija. Pēdējais no omeijādu kalifiem Andalūzijā.
1031.gadā viņu padzina no Kordovas, laikam berberu karavadoņi.
Līdz ar to Kordovas kalifāta pastāvēšanas laiks beidzās. Tolaik arābu aristokrātija ieņēma dominējošo stāvokli pilsētās, bet berberu karavadoņi un vergu armijas cīnījās par ietekmi lauku rajonos. Turpmākā pusgadsimta laikā „Mauru Spānija” sadalījās savstarpēji konkurējošās valstiņās (taīfās), kuras vadīja dažādu grupējumu līderi.
Tā tas turpinājās, līdz Andalūzijā (Spānijas arābu nosaukums) ieradās Almarivīdu dinastijas berberu kalifi no Magribas zemēm.
Saites.
Kordova.
