Koki-cilvēkēdāji
Augu kukaiņēdāju eksistence vairs nevienam nerada šaubas. Savukārt ziņas par kokiem, kuru ēdienkartē ietilpst arī jau prāvāki dzīvnieki, to skaitā arī cilvēki mūsos izsauc neticību, lai gan zinātnieki par tiem ziņo jau kopš 18.gs. beigām.
1878.gadā tika publicēta vācu ceļotāja Karla Liha vēstule, kas bija adresēta poļu profesoram Fredlovskim.
Vēstulē, ceļotājs stāsta par savu ekspedīciju uz Madagaskaru. Viņš apmeklēja apvidu, kuru apdzīvoja mežonīgā mkodosu cilts. Aborigēni ceļotāju uzaicināja piedalīties upurēšanas rituālā. Karls Lihs devās meža dziļumā. Tur upes krastā auga dīvains koks. Stumbrs bija brūnā krasā un tas sasniedza divarpus metru augstumu. Kokam bija ananāsa forma un no tā virsotnes auga astoņas milzīgas lapas līdz zemei. Katras lapas iekšpuse bija klāta ar dzeloņiem. Koka bļodas veida virsotne saturēja lipīgu nektāru. No koka virsotnes stiepās garas ūsiņas, kas slējās uz visām pusēm, un auga sešas čūskām līdzīgas liānas, kas plandījās vējā.
Mkodosi upurēja jaunu sievieti. Viņi pieveda sievieti pie koka stumbra, lika viņai tajā uzrāpties un iedzert šķidrumu no bļodas veida virsotnes. Tiklīdz sievietes lūpas pieskārās sulai, lokainie čūskveidīgie stublāji atdzīvojās un apvija nelaimīgās kājas un ķermeni. Divmetrīgās ūsiņas salējās uz augšu, stipri aptverot upuri. Sāka kustēties arī lielās lapas, kas pirms tam gulēja zemē. Tās arī sacēlās un aptina sievietes ķermeni. Viņa bija tik cieši saspiesta, ka pa koka stumbru sāka tecēt asinis, kas bija sajaukušās ar koka sulu. Aborigēni metās pie stumbra laizīt upursulu. Redzot tādas šausmas, vācu ceļotājs pacentās ātrāk aiziet prom. Tikai pēc desmit dienām Karls Lihs atgriezās šajā baisajā vietā, lai paskatītos, kas noticis ar nelaimīgās sievietes ķermeni. Un viņš redzēja, ka koka lapas atkal karājās līdz zemei, bet par neseno traģēdiju liecināja vairs tikai balts galvaskauss, kas mētājās koka pakājē.
Karla Liha vēstuli presē izlasīja Mičiganas bijušais gubernators Čeizs Osborns. Viņš nolēma doties uz Madagaskaru meklēt šo augu - kanibālu. Čeizs Osborns izbraukāja visu salu, iztaujādams vietējos iedzīvotājus. Visur viņš dzirdēja stāstus par koku-cilvēkēdāju. Daži misionāri arī apgalvoja, ka tāds koks patiešām eksistē. Tomēr Čeizs Osborns atgriezās Amerikā neredzējis baismo koku, jo neviens neuzdrošinājās viņam parādīt dzīvo cilvēkēdāju.
Taču bijušais gubernators par to nebija īpaši sarūgtināts. Viņš bija pārliecināts par šā koka eksistenci.
Interesanti, ka senatnē Madagaskaras sala tika dēvēta arī par koka cilvēkēdāja zemi. Turklāt bijušais Mičiganas gubernators Čeizs Osborns Londonā kādā lauksaimniecības izstādē pats bija redzējis koku, tikai mazāka izmēra, kurš ēdis ne tikai kukaiņus, bet arī sīkus zīdītājus. Šis koks ar savu ziedu aromātu pievilināja peles. Tās iekļuva pa caurumu lamatās, pēc tam lapiņas cieši aizvērās, un šķidrums, kas līdzinājās kuņģa sulai, sagremoja zvēriņu. Šādi plēsējaugi, kurus botāniķi nebija aprakstījuši, bija sastopami Indijas tropu rajonos.
