Korejas karš (1950.-1953.g.)
Ļoti asiņains karš, kas laikā no 1950.-1953.gadam risinājās Korejas pussalā starp divām korejiešu valstīm un to lielajiem sabuiedrotajiem - ASV, PSRS un Ķīnu.
Kara nobriešana. Potsdamas konferences lēmumiem vajadzēja veidot vienotu Korejas valsti no japāņiem atbrīvotajā pussalā, taču realitātē tas nenotika un atkārtojās līdzīgs scenārijs kā Vācijā - kādreizējie sabiedrotie ASV un PSRS kļuva par pretiniekiem un pat par ienaidniekiem.
1948.gada maijā dienvidos no 38.paralēles ASV okupācijas zonā notika vēlēšanas un tika pasludināta Korejas Republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs un amerikāniski noskaņotais Lī Sin Mans. Tika propagandēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko negribēja samierināties ziemeļnieki. Tādēļ tie 1948.gada vasarā organizēja Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, un to rezultātā 9.septembrī proklamēja Korejas Tautas demokrātisko republiku ar Kim Ir Senu priekšgalā.
Abas korejiešu valstis neatzina viena otru, un orientējās uz Korejas apvienošanu ar spēka palīdzību, kas izraisījā tā dēvēto Korejas karu. Šodien vēsturnieki uzskata, ka kara izraisīšanā vienlīdzīgi vainojami abu valstu līderi, jo abi teica kvēlas runas un aicināja uz Korejas apvienošanu jebkuriem līdzekļiem.
Ziemeļkorejas līderis Kim Ir Sens nevarēja atļauties vienatnē sākt tādu militāru avantūru. Viņš pārliecināja Ķīnas līderi Mao, ka ASV nesāks intervenci, ja Ķīnas karaspēks dosies uz Korejas dienvidiem.Tāpat viņam bija nopietnas sarunas arī ar Staļinu. PSRS līderis Staļins nevēlējās tiešu konfrontāciju ar ASV, tādēļ skaidri paziņoja, ka tieši karā neiesaistīsies. Tomēr bija gatavs atbalstīt tehniski un piešķīra Ķīnai lielu daudzumu ieroču, īpaši lidmašīnas MIG-15.
Rezultātā Kim Ir Sens saņēma Ķīnas akceptu un viņš varēja rēķināties ar tās atbalstu. Tomēr sākumā Ķīna cerēja pati tieši neiesaistīties karā.
Spēki pirms kara. Ziemeļkorejas rīcībā bija 140 000 vīru liela armija, vet Dienvidkorejai - 100 000 vīru liela.
Kara gaita.
Kara sākums. Karadarbība sākās 1950.gada 25.jūnijā ar Ziemeļkorejas iebrukumu Dienvidkorejā, kur ziemeļkorejieši sekoja aizejošajiem PSRS un ASV spēkiem. Lai gan abas valstis bija noskaņotas kareivīgi tomēr labāk sagatavoti bija Ziemeļkorejas karavīri - tās armijas kodols 28 000 karavīru skaitā bija izgājis kaujas rūdījumu pilsoņu karā Ķīnā no 1945. līdz 1949.gadam. Tādēļ ziemeļkorejieši apzināti uzsāka karu, ko paši vēl šodien dēvē par Atbrīvošanas karu (Dienvidkorejā to dēvē par 25.jūnija konfliktu).
Kara sākums ziemeļkorejiešiem bija ļoti veiksmīgs. 10 ziemeļkorejiešu divīzijas ar visai lieliem tanku spēkiem (T-34, ko bija piegādājuši krievi), izmantojot pēkšņuma momentu uzbruka dienvidkorejiešiem, kas nebija gatavi karam. Vāji sagatavotie un slikti apbruņotie Dienvidkorejas karavīri kara sākumā nespēja izrādīt efektīvu pretestību un tādēļ pēc 2-3 kauju dienām ziemeļkorejieši spēja ieņemt Dienvidkorejas galvaspilsētu Seulu.
Amerikāņu iesaistīšanās. 27.jūnijā ASV prezidents Harijs Trumens deva pavēli karā iesaistīties amerikāņu gaisa spēkiem un flotei Dienvidkorejas pusē. 30.jūnijā, redzot, ka militārā situācija dienvidkorejiešiem ir ārkārtīgi nelabvēlīga, nāca pavēle uz Koreju pārcelties arī sauszemes spēkiem no Japānā esošajām bāzēm. Tātad jūnija un jūlija mijā šis korejiešu pilsoņu karš pārvērtās plašā un globālā konfliktā.
ANO spēku organizēšana. Dienvidkorejas pusē karojošos starptautiskos spēkus sauca par "ANO spēkiem." ASV bija saniknota par komunistu invāziju un organizēja ANO spēkus karam, lai Dienvidkorejai palīdzētu atvairīt Zemeļkorejas uzbrukumu. Tas bija iespējams PSRS taktiskas kļūdas dēļ. PSRS vēlējās palīdzēt Ķīnai (Ķīnu ANO tolaik pārstāvēja Gomindāna režīms Taivānā), un tādēļ padomju pārstāvji boikotēja ANO drošības padomes sēdes. Dienvidkoreja, kā jau ANO dalībniece, vērsās pie šīs starptautiskās organizācijas ar lūgumu pēc palīdzības, jo cieta no agresijas. Bez sarkankrievu klātbūtnes ANO Drošības padomē nobalsoja par militāru palīdzību Dienvidkorejai ANO paspārnē. ANO Ģenerālā asambleja pieņēma tā saucamo "rezolūciju mieram" - ANO vēsturē unikāls gadījums, kas paredzēja ANO spēku nosūtīšanu uz Korejas pussalu.
protams, ka militārā kontingenta kodolu veidoja amerikāņi, taču kopumā starptautiskajā kontingentā ietilpa karaspēks no 16 valstīm – ASV, Britu sadraudzības valstīm - Lielbritānijas (2.lielākie pēc amerikāņiem), Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, citām - Beļģijas, Nīderlandes, Turcijas, Etiopijas, Indijas (iesaistījās ar hospitāli) u.c. Amerikāņu spēki sastādīja vairāk kā 80% no apvienotajiem spēkiem, viņus komandēja ģenerālis Duglass Makartūrs. Vēsturnieki romēr Korejas karu vairāk uztver un akcentē kā amerikāņu karu.
Karadarbība 1.kara gadā. Tā ir kā svērtenis, kas svārstas visā Korejas pussalas garumā. Vispirms Ziemeļkorejas armija burtiski samala Dienvidkorejas aizsardzību un atsvieda to līdz pašiem pussalas DR. Agresīva ASV rīcība apturēja Ziemeļkorejas karaspēka virzīšanos. Ģenerālis Vilkers noturēja tikai perimetru ap Pusanu.
Dienvidkorejiešu armija, saņēmusi starptautisko palīdzību, reorganizējās un atguva kaujas spējas. 15.septembrī notika pretuzbrukums ģenerāļa Makartūra vadībā – Inčonas desants ap 200 km uz ziemeļiem no Seulas. Ziemeļkorejieši nonāca aplenkumā. Tas sagrāva Ziemļkorejas armiju tik ļoti, ka to atspieda pie pašas ziemeļu robežas. PSRS un Ķīna sajutās apdraudētas. Galīgai ziemeļkorejiešu sagrāvei 1950.gada oktobrī ģenerālim Makartūram rīkoties neļāva ASV politiskā vadība - neļāva bombardēt tiltus pāri Jao upei, tādejādi pārtraucot pretinieka apgādi un ķīniešu "brīvprātīgo" pārcelšanu uz Koreju. Tādejādi amerikāņu politiskās vadības kļūdu dēļ karš turpinājās.
Mao Dzeduns iesaistīja cīņās Ķīnas armiju. 25.novembrī 270 000 Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas karavīru, dēvēti gan par brīvprātīgajiem," devās cīņā pret ANO spēkiem. Ķīnieši steidzīgi centās pārspēt ANO spēkus, la ātri pabeigtu karu, notika Čosinas kauja. Tai izdevās piespiest ASV veikt garāko atkāpšanos tās vēsturē un dienvidkorejiešu koalīcija tika atspiesta atpakaļ līdz apmēram 38.paralēlei, kur fronte kādu laiku nostiprinājās.
Politiskās batālijas. Vēsturnieki atzīmē, ka ASV politiskā vadība šeit pieļāva lielu kļūdu. Amerikāņi nebija noticējuši Ķīnas apgalvojumiem, ka viņa nepieļaus Ziemeļkorejas tautas republikas iznīcināšanu un domāja, ka Ķīna blefo. 1950.gadā Trumens pauda, ka nepieciešams apvaldīt agresoru, padzīt to no Dienvidkorejas un atjaunot stāvokli pirms kara. Vēlāk, kad panākumi bija jau ANO koalīcijas pusē, retorika izmainījās - Trumens nu jau sāka runāt par komunistu spēku sakaušanu un "Korejas atbrīvošanu." Pēc tam, kad ANO koalīcijas stāvoklis atkal pasliktinājās, sākās runas par miera slēgšanu. To arī var saprast, jo upuri bija patiesi šausmīgi.
savukārt Ķīna to saprata pa savam. Pieļaujot Ziemeļkorejas sagrāvi, Ķīna pavērtu vārtus uzbrukumam arī pret sevi. Tāds uzbrukums varētu nākt no ASV un tās atbalstītā režīma Taivānā. bez tam, amerikāņu uzvaras gadījumā tas būtu vērtējams kā Ķīnas pazemojums un tā no nozīmīga Tālo Austrumu reģiona spēlētāja atkal pārvērstos par pretrunu plosītu trešās šķiras valsti, ar kuru vaiers neviens nerēķināsies. Šādu stratēģisku apsvērumu dēļ Ķīna izlēma iesaistīties karā, kas bija liels pārsteigums ASV.
Tas gan bija pārsteigums ASV politiskajai vadībai, bet ne militārajai.
Kodolepizode. Vienu brīdi, kad ķīniešiem militāri visai veicās, amerikāņi izskatīja iespēju pielietot kodolieročus. Ģenerālis Makartūrs tikās ar Trumenu, šo jautājumu apsprieda. Makartūrs, kā jau militārists, kas saņēmis uzdevumu iznbīcināt ienaidnieku, rekomendēja ļaut bombardēt bāzes Ķīnas teritorijā un PSRS ostas, no kurām apgādāja Ziemeļkoreju. Bez tam viņš eventuiāli aicināja arī aplūkot kodoltrieciena iespēju. Tas Trumenu visai stipri satrauca, jo viņš saprata, ka var izcelties III Pasaules karš.
Novājināšanas karš. Frontes līnija nostiprinājās pie 38.paralēles un divus nākamos gadus norisa pozīciju cīņas. 1951.gada janvāris – 1953.gada jūlijs raksturīgs ar taktiku, kas ieguva nosaukumu – "Novājināšanas karš." Ģenerālis Makartūrs bija sabiedējis trumenu sakarā ar kodoltrieciena iespēju, tādēļ tika atcelts. Jaunais komandieris - ģenerālis Ridžvejs atdzīvināja 8.armiju un tā martā iekaroja Seulu. Tāda amerikāņu taktika paredzēja maksimāli dadz kritušo ienaidnieka pusē, taču izvairīties no tiešām kaujām.
1951.gada amerikāņu pretuzbrukuma rezultātā ķīnieši cieta ļoti smagu sakāvi. Pēc tās ķīnieši kļuva stipri mērenāki, jo redzēja amerikāņu nodomu nopietnību.
1952.gadā sākās kontakti starp pretiniekiem.
Gaisa cīņas. Pirmās ASV reaktīvās lidmašīnas izīcināja visu Ziemeļkorejas aviāciju, ļaujot bumbvedējiem bombardēt smagās rūpniecības objektus. Pēc komunistu iebrukuma gaisa karš tika ierobežots līdz cīņai par varu Ziemeļkorejas teritorijā, kas pazīstama ar nosaukumu „MIG aleja.” Krievi izveidoja īpašu 64.aviācijas brigādi, lai sniegtu ziemeļkorejiešiem atbalstu no gaisa. MIG bija izcila kaujas lidmašīna, daudzi to piloti bija no PSRS, tikai ķīniešu vai ziemeļkorejiešu formās - lidmašīnām bija uzkrāsotas Ķīnas pazīšanās zīmes. Ziemeļkorejas pusē karoja vairāk kā 100 krievu lidotāju.
Kumsanas kauja.
Gūstekņu jautājums. Ziemeļkorejas un Ķīnas rokās bija nonākuši 10 000 amerikāņu gūstekņi un vēl arī citu valstu karavīri. Dienvidkorejieši bija sagūstījuši ap 200 000 ziemeļkorejiešus un ķīniešus. No vairāk kā 100 000 sagūstītajiem ķīniešiem ap 50 000 kategoriski atteicās atgriezties Ķīnā. Ķīna kategoriski pieprasīja visu karagūstekņu atdošanu, tādēļ šis jautājums ievilkās. Rietumu valstis tomēr nepiekāpās un liels skaits ķīniešu palika Rietumu pusē. Iespējams, tieši tādēļ, dzimtenē neatgriezās arī daudzi no 7000 sagūstītajiem amerikāņiem.
Kara beigas. 5.martā krieviem nomira Staļins, tādēļ, iespējams, krievi kļuva stipri mērenāki. Kremļa iekšējo cīņu spēki deva skaidru mājienu Mao un Kim Ir Senam, ka ir par ātrāku miera noslēgšanu Korejā.
1953.gada 27.jūlijā pie Panmundžomas tika panākts pamiers, bet miera līgums tā arī nav noslēgts. Pamiera noteikumi paredz 38.paralēli kā robežu starp abām korejām.
Sporādiskas sadursmes vairākkārt gandrīz novedušas pie jauna militāra konflikta.
Latvieši Korejas karā. Latvieši ir visur - šoreiz tie karoja ASV spēku pusē. To viņi darīja tādēļ, lai kā iebraucēji apliecinātu lojalitāti ASV un ātrāk dabūtu tās pilsonību. Tādēļ tie atsaucās ASV valdības aicinājumam un kā brīvprātīgie pieteicās karot Korejā. Ir ziņas, ka karā piedalījušies vairāk kā 200 latvieši, pārsvarā tādi, kas bija jau karojuši II Pasaules kara laikā, leģionāri. Tie piedalījušies gaisa desanta operācijās, sauszemes spēku cīņās, bija arī kritušie. Latvieši ir sarakstījuši atmiņas par šo karu, atzīmē lielos postījumus, lielo upuru skaitu, aziātisku nežēlību.
Kara rezultāti. Kopumā karā krita 2,9 miljoni cilvēku (1,6 mlj. ziemeļkorejiešu + ķīniešu, 1,3 mlj. dienvidkorejiešu).
Karā krita 1 miljons ķīniešu kareivju, 1 miljons Dienvidkorejas civiliedzīvotāju, 600 000 Ziemeļkorejas kareivju, 415 000 Dienidkorejas kareivju, 200 000 Ziemeļkorejas civiliedzīvotāju, 33 600 ASV kareivju un 4000 ANO kareivju.
10 000 amerikāņu karavīru nonāca gūstā Ziemeļkorejā, no tiem atgriezās tikai 3746.
Liels kritušo cilviliedzīvotāju skaits liecināja par abu Koreju armiju nežēlību un kara noziegumiem.
Kara nozīme. Neviena no pusēm tā arī karā neuzvarēja. Karš mainīja ASV politiku Tālajos Austrumos, jo amerikāņi saprata, ka bez nopietnas to militāras klātbūtnes šai reģionā var notikt eskalācija, izcelties jauni militāri konflikti. Tādēļ 50.gadu sākumā par tuvāko amerikāņu sabiedroto Tālajos Austrumos kļuva to kādreizējais niknākais ienaidnieks - Japāna. Arī visa Dienvidkoreja kļuva par lielu amerikāņu karabāzi. Arī ASV guva traumu no kara, jo tajā neuzvarēja. Toties amerikāņi varēja lepoties ar to, ka nebija pieļāvuši komunisma izplatību.
Par lielāko Ķīnas ienaidnieku uz 20 gadiem kļuva ASV, jo tās intereses bija pavisam citas. Tomēr, kopš korejas kara ķīnieši neatļāvās nevienu nopietnu provokāciju pret ASV, jo bija redzējuši, ar ko tas var beigties. Attiecības starp ASV un Ķīnu atjaunojās 70.gados prezidenta Niksona laikā, Ķīna tika uzņemta ANO un tās drošības padomē. Tā tika pārvarētas Korejas kara sekas.
Korejas karš patiesi apturēja komunisma izplatīšanos, taču joprojām pastāv divas Korejas, no kurām viena pastāvīgi tracina starptautisko sabiedrību. situāciju krietni sliktu padara tas, ka Ziemeļkorejas rīcībā ir kodolieroči.
Saites.
Korejieši.
