Kazaņas haniste (1438.-1556.g.)
Tjurku cilmes tatāru haniste, kas Zelta Ordas sabrukuma rezultātā 1438.gadā izveidojās Volgas upes vidustecē ar Kazaņu kā galvaspilsētu.
Tajā valdīja Lielās Ordas valdnieku dinastijai piederīgi tatāru hani, teritoriāli aizņēma tagadējo Tatāriju, Mari, Čuvašiju, Mordoviju, daļēji Udmurtiju un Baškīriju.
Vēsture.
Kazaņas hanistes nodibināšana (1438.g.). Kazaņas hanisti dibināja Zelta Ordas hans Ulumuhameds, kas bija cietis sakāvi Ordas iekšējās cīņās, taču spēja 1438.gadā sagrābt un paturēt Kazaņu.
Hanistes lielākais varenības laiks. Vēlāk hans Ulumuhameds karoja pret Maskaviju un spēja pat sagrābt gūstā tās lielkņazu Vasīliju II Tumšo, kas izpirkās par bargu naudu. Tas bija Kazaņas hanistes lielākās varenības laiks.
Pēc tam, kad Ivans III galīgi sarāva atkarību, pat formālo, no Zelta Ordas, kļuva skaidrs, ka Maskavija vairs necietīs Kazaņā maskaviešiem nelabvēlīgu valdīšanu. Vairākus gadus Kazaņā notika cīņa starp promaskaviešiem un nosacīti "austreņu" frakciju, kas sākumā vēlējās orientēties uz Lielo Ordu un tās hanu Ahmadu.
Kazaņas pirmā ieņemšana (1487.g.). Uz Maskaviju orientētais Kazaņas hans Muhameds Amins zaudēja cīņā par varu hanam Ilhamam. Gāzto Muhamedu Aminu sirsnīgi pieņēma Maskavā. Krievi sāka izmantot paņēmienu, kas vēlāk viņu politikā kļuva ļoti populārs - atgriezt tronī "likumīgo" Kazaņas hanu Muhamedu Aminu. Drošības labad no Muhameda Amina jau laikus pieprasīja un paņēma vasaļa zvērestu un nu maskavieši varēja doties karagājienā.
1487.gada 23.augustā Ivana III karaspēks sāka Kazaņas aplenkumu. Aplenkuma laikā maskavieši vairākkārt devās uzbrukumā, taču ik reizi tika atsisti un aplenktie atbildēja ar veikliem izbrukumiem - t.i. aizsargājas aktīvi un sekmīgi. 1487.gada vasarā Ivana III karaspēks pēc vairākām aplenkuma nedēļām tomēr piespieda kapitulēt Kazaņas garnizonu. Kazaņas hans Ilhams kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Ivana III zemēm.
Vasaļatkarība no Maskavas (1487.-1521.g.). Lai gan pēc pirmās Kazaņas ieņemšanas maskavieši Kazaņas hanistei atstāja neatkarību, tomēr ne pilnīgu - noteica tai zināmus ierobežojumus. Kazaņas hani uzņēmās saistības nekarot pret Maskaviju, neizvēlēt jaunu hanu bez Maskavas lielkņaza atļaujas un neierobežot krievu tirgoņu tiesības. Citos jautājumos hanam bija sava noteikšana.
Tātad Ivans III bija panācis lūzumu attiecībās ar Kazaņas hanisti un tā nekad vairs nekļuva tik varena kā Ulumuhameda laikos.
Muhameds Amins rīkojās Kazaņā loti nepārliecinoši, jo viņu uzlūkoja kā Maskavas ielikteni. Pēc dažiem gadiem viņš tika gāzts no troņa un atkal bēga uz Maskavu. Tad atkal atgriezās Kazaņā, bet pēc Ivana III nāves pat uzsāka karu ar Maskaviju, kuru, jāsaka gan, zaudēja.
Krievu-kazaņiešu karš (1505.-1507.g.). Tas sākās 1505.gadā krievu ķeizara Ivana III pēdējos valdīšanas mēnešos. Krieviem šis karš bija negaidīts. Dažus gadus pirms tam maskavieši bija palīdzējuši hanam Muhamedam Aminam atgūt troni.
Kazaņā tika sagrābts maskaviešu sūtnis Mihails Jeropkins-Kļapiks (Михаил Еропкин-Кляпик), sagūstīti tur esošie krievu tirgoņi, bet viņu preces izlaupītas. Tas notika 1505.gada jūnijā tieši tad, kad gatavojās atklāt gadatirgu, tādēļ pilsētā bija daudz tirgoņu un preču.
Pēc dažām nedēļām no Kazaņas devās karagājienā kazaņiešu un nogajiešu apvienotais karaspēks. Kazaņas hanistes valdnieki visai bieži darbojās savienībā ar Nogajas ordu un Krimas hanisti. Pirmais karagājiena mērķis bija Ņižņijnovgoroda (Нижний Новгород). Tā bija gan labi nocietināta, gan apgādāta ar ugunsieročiem. Tomēr problēma bija tā, ka pilētai bija pavisam mazs aizstāvju pulks, jo krievi nebija gatavojušies karam un tobrīd norisinājās karš ar Lietuvu.
Pilsētas aizstāvību vadīja kara lietās pieredzējis vojevoda Ivans Habars-Simskis (Иван Васильевич Хабар-Симский), kas atrada izeju no situācijas - piedāvāja pilsētas aizsardzībā ņemt piedalīties gūstā esošajiem leišiem. Tietobrīd pilsētā atradās visai lielā skaitā, vairums viņu bija slāviskas cilmes un vojevoda tiem apstāstīja, ka pilsētas krišanas gadījumā kazaņieši viņus aizdzīs verdzībā un tie netagriezīsies mājās pēc miera noslēgšanas ar Lietuvu. Tādejādi vairums leišu piekrita stātiespilsētas aizstāvju rindās.
Kazaņieši un nogajieši nodedzināja Ņižņijnovgorodas priekšpilsētu, taču kremli ieņemt nespēja.Viens no leišiem ar trāpīgu šāvienu nogalināja nogajiešu kņazu. Tādejādi pilsēta nekrita.saņēmuši ziņu par krievu karaspēka tuvošanos, kazaņieši un nogajieši atkāpās.
Tomēr kopumāšis karš bija Kazaņai veiksmīgs.
1507.gadā tika noslēgts miers uz pirmskara status quo noteikumiem.
Hana Safahireja (1524.-1549.g.) valdīšanas laikā Kazaņas haniste atzina vasaļatkarību no Turcijas.
Kazaņas galīgā iekarošana (1552.-?t.). 1552.gadā Maskaviešu lielkņazs Ivans IV Briesmīgais uzsāka 4-gadīgu kampaņu, kuras rezultātā krievu valstij iekaroja Kazaņas un Astrahaņas hanistes (atdalījušās no mongoļu valsts).
Kazaņa bija visai labi nocietināta. Uz pilsētas mūriem bija arī dižgabali, lai gan ne pārāk daudz. Tatāru kaujas spars arī bija augstā līmenī.
Praktiski nepārtrauktās kaujās maskaviešiem līdz septembra beigām izdevās sagrābt vairākus pilsētas nocietinājumus. 1552.gada 2.oktobrī Ivana IV Bargā karaspēks pēc pusotra mēneša aplenkuma devās izšķirošā uzbrukumā aplenktajai Kazaņai, kuras aizstāvji joprojām izrādīja sparīgu pretestību. Ivana IV uzdevums bija visai sarežģīts, lai gan skaitliskais un artilērijas pārsvars bija maskaviešu pusē. Uzbrucēju karaspēka sastāvā bija arī sabiedrotie tatāri, mordvieši, marieši (toreiz tos sauca par čeremisiem) un algotņi no Polijas, Lietuvas un vācu zemēm. Pēc dažām ziņām parakumus zem sienām ceidoja angļu inženiera Butlera vadībā.
Uzbrukums bija sarežģīts un pat jau pirms galīgās uzvaras gadījās tā, ka tas varēja pārvērsties pilnīgā sagrāvē. Iebrukušiem pilsētā, maskaviešiem vajadzēja katru ēku un ieliņu ieņemt ar kauju. Saskaņā ar knaza Andreja Kurbska liecībām (viens no uzbrukuma komandieriem), daudzi maskaviešu karavīri nelabprāt devās kaujā, jo gandrīz nepārtrauktās cīņas ar aplenktajiem pusotra mēneša garumā tos bija stipri nokausējušas. Tikko kļuva zināms, ka armija ielauzusies pilsētā, daudzi maskavieši metās turpu laupīt. saskaņā ar kurbska stāstīto, laupīt atskrējuši pat tie, kas pirms kaujas bijuši gandrīz vai jau pie miršanas. Tas gan nebija nekas ārkārtējs, jo tā laika armijas laupīšanu piekopa plaši, tomēr sajukumu maskaviešu rindas nekavējās izmantot vēl neuzvarētie kazaņieši. Vairākos pilsētas rajonos tie sāka atspiest uzbrūkošos.
Vojevodas ātri saprata, ka maskaviešiem draud katastrofa. Veica bargus pasākumus un marodierus galēja nost turpat pilsētas ielās. Tam bija efekts, panika tika apslāpēta un armija atjaunoja uzbrukumu. Pēc vairākām niknas cīņas stundām kazaņiešu atlikušie karavīri padevās.
Sacēlušies tatāri pēc Kazaņas zaudēšanas par savu hanu ievēlēja Aliakramu no Nogajiešu Ordas, kuru krieviem izdevās sakaut un nogalināt 1556.gadā. Tās bija Kazaņas hanistes beigas. Pievolga tika pievienota Krievijas impērijai un par krievu cara pavalstniekiem pirmo reizi kļuva musulmaņi.
