Konkordāti
Līgumi starp Vatikānu un dažādu zemju valdībām.
Būtībā tie ir līgumi starp Romas Katoļu baznīcu un konkrētu valsti, kurā abas apņemas sniegt viena otrai vispusīgu atbalstu. Pamatojoties uz konkordatiem, baznīca iegūst tiesības kontrolēt skolas, saņem valsts subsīdijas u.c. Valstis sāka nosliekties uz šiem līgumiem pēc tam, kad pieauga revolucionārā kustība.
1924.gadā Vatikāns noslēdza konkordātu ar Bavāriju, 1929.gadā - ar Itāliju un Prūsiju, 1933.gadā - ar Vāciju un Austriju, 1937.gadā - ar Bādeni, 1940.gadā - ar Portugāli, 1953.gadā - ar Spāniju.
Saskaņā ar Musolīni un pāvesta Pija XI 1929.gada konkordātu Itālijas valsts atzina pāvesta varu Vatikāna valstī, kas saņēma 1 miljardu 750 miljonu liru kā kompensāciju par zaudējumiem, kuri bija radušies sakarā ar pāvesta Baznīcas valsts likvidāciju 1870.gadā. Romas katoļu eliģija tika atzīta par Itālijas oficiālo reliģiju. Katoļu ticības mācība kļuva par obligātu priekšmetu Itālijas skolās. Valsts atzina tikai baznīcas laulību. Garīdzniecībai vajadzēja lūgt dievu par Itālijas karali, bet bīskapiem - zvērēt uzticību valdniekam. Šis 1929.gada konkordāts ir spēkā Itālijā vēl tagad, jo šī vinošanās ir ierakstīta 1947.gada konstitūcijā.
Pāvesta konkordāts ar Hitleru 1933.gadā palīdzēja Vācijai sagatavoties pasaules karam. Saskaņā ar šo vienošanos katoļu garīdzniecība Vācijā apņēmās nepiedalīties politiskās nenacistiskās partijās un zvērēja uzticību valdībai. Nacistu valdība piešķīra baznīcai subsīdijas un tiesības mācīt reliģiju skolās.
1953.gadā konkordāts tika noslēgts starp Franko vadīto Spāniju un Vatikānu. Spānijā katolicisms tika pasludināts par vienīgo likumīgo reliģiju. Reliģiskā kulta piekopšana protestantiem, jūdiem u.c. reliģiskajiem virzieniem tika visādi ierobežota un to religiskā propaganda aizliegta.
1958.gadā starp Bonnu (VFR) un Vatikānu notika sarunas par jauna konkordāta noslēgšanu, katoļu baznīcas galva VFR bija kardināls Fringss.
Saites.
Vatikāns.
