Kijevas kņaziste
Kijevas senākā vēsture meklējama kaut kad V gs., kad tā pacēlusies no biezi apdzīvotās un ekonomiski attīstītās slāvu-skitu-sarmātu Čerņahovskas kultūras (Черняховскaя культурa) centra. No krievu hronikas "Pagājušo gadu stāstiem" zināms, ka to dibinājis kāds Kijs (Кий).
No tās pašas senkrievu hronikas "Pagājušo gadu stāstiem" zināms, ka daļa Rūrika ļaužu pameta Novgorodu un devās uz dienvidiem, apmetoties Kijevā, kas arī uzskatāms par Kijevas kņazistes vēsturisko valstisko sākumu.
Kijevas kņaziste Jaroslava Gudrā dēlu valdīšanas laikā (1054.-1073.g.). 1054.gadā 76 gadu vecumā Višgorodā (Вышгород) nomira Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais. Savas dzīves laikā Jaroslavs bija sadalījis savus valdījumus dēlu starpā, tā sagatavojot vienotās valsts sadalīšanos. Tā tolaik bija plaši izplatīta tradīcija un tai arī sekoja Jaroslavs, izvairoties kādu dēlu nozīmēt par troņmantnieku.
Pēc Jaroslava nāves kādu laiku tā dēli kopīgi valdīja pār senkrievu zemēm, t.i. centās saskaņot savstarpēji dažādas darbības. Iesākumā tas arī visai labi sekmējās un Kijevas krievzeme tolaik turpināja būt vienota valsts. Kņazi sarīkoja vairākus veiksmīgus karagājienus pret stepes tautu - torkiem. Tolaik Kijevas Krievzeme pirmo reizi sadūrās ar polovciešiem un šī sadursme krieviem bija neveiksmīga. Savos pirmajos uzbrukumos polovcieši kāva kņazu karadraudzes un izpostīja pierobežu zemes. Visvairāk no viņiem cieta kņaza Vsevoloda zemes.
Pamazām tomēr šis triumvirāts sāka buksēt. Kņaziem bija jau savi dēlie, tiem, savukārt, vēl savi. Visiem vajadzēja savus valdījumus. Bez tam saasinājās attiecības ar Polockas Vseslavu. Sākumā Jaroslava trīs vecākie dēli sakāva un sagūstīja Polockas kņazu Vseslavu.
Tomēr 1068.gadā, kad kņazus sakāva polovcieši kaujā pie Altas upes, kijevieši sacēlās un pasludināja Vseslavu par Kijevas kņazu. Jaroslava dēls Izjaslavs atgrieza sev valdīšanā Kijevu ar poļu karaļa Boļeslava II Drosmīgā palīdzību. Šis notikums izraisīja Svjatoslava un Vsevoloda neapmierinātību.
1071.gadā Vseslavs no jauna atgrieza savā valdīšanā Polocku un Kijevas kņaza brāļi nolēma, ka tieši Izjaslavs palīdzējis Polockas kņazam. 1073.gadā triumvirāts izira pavisam. Svjatoslavs un Vsevolods padzina Izjaslavu no Kijevas, tas vairākus gadus pavadīja Polijā un Vācijā. Valdīšanu Kijevā viņš sev atguva tikai 1076.gadā - pēc tam, kad mira Svjatoslavs. Izjaslavs izlīga ar Vsevolodu, taču nekāda kopīga valdīšana krievu zemēs vairs nesanāca.
Neskatoties uz joprojām esošajiem mongoļu uzbrukuma draudiem, krievu kņazi turpināja savstarpējās cīņas. Galvenokārt Galīcijas kņazs Daņila (Даниил Галицкий) cīnījās par Kijevu pret Čerņigovas kņazu Mihailu Vsevolodiču (Михаил Всеволодович) Pēc dažiem datiem Mihaila karaspēks palīdzējis Jaroslavam atbrīvot Smoļensku no leišiem 1239.gadā. Lai gan tai pat gadā mongoļi sagrāba un izpostīja Čerņigovu.
XIII gs. pamazām varenību zaudēja Bizantija un reģionā lielāku nozīmi slāka spēlēt musulmaņu valstis. Līdz ar Bizantiju arī Kijevas Krievzeme panīka. Austrumslāvu kņazi par labāku uzskatīja pārvietot savu galveno pilsētu uz Maskavu - tālāk no Kijevas, kas tobrīd bija kļuvusi par mērķi mongoļu iekarotājiem.
1240.gadā Kijevu ieņēma mongoļi. Līdz ar to Kijevas kņaziste formāli palika neatkarīga, bet maksāja meslus Zelta Ordai.
Vladimiras un Kijevas sāncensība kļuva par iemeslu nopietnam Kijevas kņazistes pagrimumam, jo kņazistes zemēs cīnījās dažādi kņazu grupējumi.
Saites.
Kijevas kņazi.
