Krievu-persiešu, persiešu-krievu kari
Pētera I Persijas karagājiens (1722.-1723.g.). XVIII gs. situācija Kaukāzā sāka mainīties, galvenokārt tas notika Persijas iekšējās nestabilitātes dēļ - impērija sāka sadalīties. Krievijā turpretim ķeizars Pēteris I sāka veikt progresīvas reformas, notika pirmie Persijas karagājieni - viņš gribēj nodrošināt drošu krievu tirdzniecību Kaspijā un Astrahaņā (tobrīd Astrahaņas tirdzniecība sastādīja 5-6% Krievijas tirdzniecības apgrozījuma).
1722.gada vasarā krievu ķeizars Pēteris I devās savā Persijas karagājienā un kā pirmā viņa ceļā gadījās Endirejas valsts. karagājiena laikā pie Pētera I vērsās vairāki dagestāniešu valdnieciņi ar lūgumu pieņemt Krievijas pavalstniecībā. Tomēr Endirejas valsts gatavojās karam. Pēteris I uzdeva brigadierim Veterani (Ветерани) ieņemt valsts galvaspilsētu - apdzīvoto vietu Enderi (krievi to sauca par "Andrejeva sādžu" - "Андрееву деревню"). Pirmais ieņemšanas mēģinājums izgāzās - kumiki un čečeni uzbruka Veterani vienībai. pats brigadieris, spriežot pēc visa, apjuka un nespēja mērķtiecīgi izrīkot viņam uzticēto karaspēku. Tādēļ vienība cieta lielus zaudējumus.
Pēcāk kaujas vietā ieradās viel viena krievu vienība pulkveža Naumova (Наумов) vadībā un Enderi tika ieņemti triecienā. Saņēmis ziņu par Enderu krišanu, Pēteris I iesākumā nopriecājās, tomēr kļuva negants, uzzinājis visus cīņas apstākļus. Zaudējumi izrādījās pārāk lieli, pie tam karagājiens tikko bija sācies.
Ar to sadursmes nebeidzās. 1723.gadā Endirejas valstij pēc Pētera I pavēles uzbruka kalmiki. Pēc šī uzbrukuma kādreiz stiprā un plaukstošā Dagestānas valsts nonāca panīkumā.
1723.gada septembrī Pēterpilī tika noslēgts miera līgums starp Krievijas impēriju un Persiju. Saskaņā ar šī līguma nosacījumiem Krievija impērija ieguva teritorijas Kaspijas jūras rieteņu un dienvidu krastos - pilsētas Derbentu, Baku, Reštu un Širvānas, Giljanas, Mazenderānas un Astrabadas provinces.
Karu starplaikā. Lai gan šahs Huseins piekrita šādiem noteikumiem, tomēr viņa dēls Tahmasps II atteicās ratificēt šo līgumu. Tādejādi veidojās situācija, ka de facto krievi atradās šais pilsētās, taču de iure persieši to neatzina. Tādēļ persieši varēja apstrīdēt šo zemju piederību, ko tie arī darīja. Karu gan persieši dēļ tā sākt nespēja, jo no vienas puses tos spieda afgāņi, bet no otras puses - Osmaņu impērija.
Turki krievu kara ieguvumu atzina, tomēr turku un krievu attiecības sāka bojāties pēc ķeizarienes Annas kāpšanas tronī un lietas virzījās uz karu. Krievi meklēja sabiedrotos un piemērots kandidāts izrādījās Persija. Bez tam Pēterpili uztrauca, ka iekarotajās zemēs krievu armijas uzturēšana izmaksāja lielu naudu, vietējie iedzīvotāji bija noskaņoti krieviem ļoti naidīgi. Nostiprināties iegūtajās zemēs krievi nespēja un ar Reštas līgumu 1732.gadā un Gjandžas ligumu 1735.gadā krievu ķeizariene Anna persiešiem atgrieza visas tās teritorijas, kas bija iegūtas Pētera I Persijas karagājienā. Savienība pret turkiem bija svarīgāka.
Krievu-persiešu karš (1826.-1828.g.). Karš beidzās ar Turkmančajas miera līgumu (Туркманчайский мирний договор) 1828.gadā, kura līdzautors bija arī A.Gribojedovs. Līgums tika parakstīts Turkmančajā (Tebrizas tuvumā) 1828.gada 10.(22.) februārī.
Saskaņā ar tā noteikumiem Krievija ieguva Austrumarmēniju: Erevānas un Nahičevānas hanistes. Tika apstiprinātas Krievijas ekskluzīvas tiesības turēt Kaspijas jūrā kara floti, brīvi pa to kuģot krievu tirdzniecības kuģiem, kā arī brīva krievu un persiešu tirgoņu darbība.
Persija apņēmās nomaksāt Krievijai kontribūciju 20 miljonu sudraba rubļu apmērā.
Tāpat Persija apņēmās nelikt šķēršļus armēņu izceļošanai uz Krievijas teritoriju.
Līgums bija spēkā līdz 1917.gada oktobrim.
Saites.
Krievijas impērija.
Irāna.
