Aliens

Jereni

Tā Sniega cilvēku sauc Ķīnā. 

Apraksts. Aculiecinieki jerenu apraksta kā stāvus staigājošu un virs 2 m augumā radību. Viss viņa ķernenis, izņemot seju, plaukstas un pēdas, klats ar biezu vilnu pelēkā, melnā vai rudā krāsā. Jereniem ļoti garšojot kukurūzas asni.
Lūk, kā jerenu pētniekiem no ķīniešu zinātņu akadēmijas aprakstīja 33 gadus vecais Pangs Ensengs: "Viņs bija apmēram septiņu pēdu augumā, pleci platāki nekā cilvēkam, pārkārusies piere, dziļi iegrimušas acis un plats deguns ar nedaudz izrieztām nāsīm. Viņam bija iekritusi vaigi, ausis līdzīgas cilvēciskām, taču lielākas, apaļas acis, arī daudz lielākas nekā cilvēka acis. Uz priekšu izvirzīts apakšžoklis, izvirzītas lūpas. Priekšējie zobi lieli, ka zirgam. Acis melnas. Mati kastaņtumši, gari, pēdu garumā. Viss ķermenis, izņemot degunu un ausis, bija klats ar īsu vilnu. Rokas karājās pāri ceļiem. Roku apakšdelmi lieli, pirksti ap sešāmcollām gari, pirkstu posmojums tikai nedaudz izceļas. Astes nebija, un ķermenis bija klats ar īsu vilnu.
Viņš gāja taisni, plati likdams kājas. Pēdas bija collas divpadsmit garas un apmēram sešas collas platas - priekšā platākas, nekā aizmugurē. Ar plakaniem nagiem. Tas bija vīrietis. Viņš nāca arvien tuvāk un tuvāk. Es kāpos apakaļ, kamēr ar muguru atspiedos pret klinti. Tālāk bēgt nebija kur. Es pacēlu cirvi, gatavs cīnīties par dzīvību. Mēs ilgi stāvējām viens iepretim otram, nekustoties no vietas. Tad es pacēlu akmeni un metu viņam. Akmens trāpīja viņam pa krūtīm. Viņš izdeva vairākus vaidus un sāka sitiena vietu berzēt ar kreiso roku. Tas pagriezās pa kreisi, atslējās pret koku, bet pēc tam lēnītēm devās lejup uz aizas dibenu. Viņš turpināja vaidēt.
Pēc neliela brītiņa, sekodams pa viņa pēdām, es viņu jau vairs neatradu. Tikai vienā vietā uzgāju nepatīkami smakojoša šķidruma peļķi, droši vien viņa mīzalus."

Liecības. Ķīniešu folklorā no paaudzes uz paaudzi tiek stāstīts par milzīgiem matainiem un stāvus ejošiem pērtiķcilvēkiem.
Pirmo rakstveida liecību par jereniem atstājis ķīniešu valsts ministrs un dzejnieks Kjū Juaņs pirms 2000 gadiem. Savos darbos viņš raksta par "kalnu cilvēkēdājiem milžiem."
Dažus gadsimtus vēlāk ķīniešu vēsturnieks Lī Jaņšū aprakstīja matainus cilvēkus, kas dzīvo Hubejas provinces mežos.
Vēl interesantākas liecības atstājis dzejnieks Juans Mejs, kas personiski tos bija saticis XIX gs. Šansī provincē
un aprakstīja tos kā "pērtiķiem līdzīgus, bet kas tomēr nav pērtiķi. "
XX gs. ziņojumi par jereniem turpināja pienākt.
Krievu profesora B.Poršņova (Б.Поршнев) grāmatā atstāstīts kāds ārkārtīgi interesants gadījums, kā 1914.gadā pērtiķcilvēku novērojis krievu naturālists N.Baikovs (Н.Байков) Dienvidmandžūrijas kalnu mežos. Šis radījums dzīvojis vietējā mednieka Fū Caja fanzā (laikam domāta kāda ķīniešu māja) un tam bijis piešķirts pat cilvēcisks vārds - Lan Žeņs. Matainais cilvēks palīdzēja ķīnietim medībās - veikli iedzina slazdos putnus un dzīvniekus.
Jerenu saticis un pētniekiem no ķīniešu zinātņu akadēmijas aprakstījis 33 gadus vecais Pangs Ensengs. Viņš to bija aizbaidījis iemetot ar akmeni, vēlāk uzgājis smakojošā šķidruma peļķi, kas varētu būt bijuši jerena mīzali. N.Baikovs to aprakstīja tā: "Uz viņa galvas sajauktie un saķepušie mati veidoja cepuri. Viņa seja, sarkanbrūnas krāsas, atgādināja plēsīga zvēra purnu, šo līdzību vēl vairāk pastiprināja atvērtā mute, kuras dziļumos laistījās spēcīgu zobu rindas, kurās izcēlās asi ilkņi."
Ārkārtīgi svarīgs notikums jerenu sakarā gadījās 1957.gada 23.maijā pie Žuanksijanas ciema (Čžeczjanas province). Šeit tika nošauts radījums, kas līdzinājās gan cilvēkam, gan pērtiķim. Vietējais lauku skolotājs tam nocirta pēdas un plaukstas. Tās izžāvētas beidzot 1981.gadā nonāca pie zinātniekiem.
1976.gadā kādā gaišā mēnesnīcas naktī vietējais komunistu darbonis Ren Ksinuns kopā ar 5 saviem biedriem ar automašīnu atgriezās no kādas partijas sapulces. Netālu no Čuņhujas ciema (Hubejas province) auto luktura gaismā parādījās kaut kāda "dīvaina bezastaina būtne ar sarkanīgiem matiem," kas stāvēja uz ceļa. Šoferis apturēja mašīnu, un, paturot radījumu autolukturu gaismā, partijnieki iztrausās no mašīnas. jerens ļāva sev pietuvoties dažu metru attālumā. likās, arī pats jerens bija visai einteresēts palūkoties uz cilvēkiem, tomēr, tiem tuvojoties, tas aši nozuda ceļmalas krūmājos. No rīta "komunistu šūniņa" nosūtīja telegrammu uz Pekinas Zinātņu akadēmiju, jo bija pārliecināti, ka redzējuši leģendāro Ķīnas "mataino cilvēku" - jerenu. Mazais Zaļais domā, ka šī "poltiski nobriedušu un idejiski pārliecinātu" biedru liecība bijusi visai nozīmīga, tā vis nav kaut kādu "feodālu māņu apmātu" zemnieciņu pasaciņas!
1993.gada rudenī jerenu satika inženieri-hidrotehniķi, kas bija ieradušies Hubejas provincē, lai piedalītos liela hidrotehniska projekta realizācijā. Viņi brauca ar autobusu lauku apvidū kā piepeši pamanīja, ka ceļu šķērso 3 liela auguma matiem noauguši milzīgi radījumi. Autobuss tūdaļ tika apturēts un drosmīgākie pasažieri mēģināja jerenus panākt. Tomēr velti - tie aši nozuda mežā. Pēc tik nopietnas liecības skepse pret jereniem stipri mazinājās arī mācīto ķīniešu vidū.
Jaunajā tūkstošgadē jerenu novērojumi turpinās.
Reportieris Tzjang Žengmins, kurš pats saticis jerenu, stāsta: "Es atgriezos no Mijas pilsētas, kur intervēju vietējos iedzīvotājus, kas redzējuši jetiju. Pēkšņi ceļmalā parādījās dīvains radījums: tas izlēkšoja no meža un uz mirkli sastinga automašīnas lukturu gaismā, tā ka man izdevās to aplūkot. Augumā viņš bija garāk par pusotru metru, pelēcīgas krāsas āda, gari sapinkojušies mati... Es piedevu gāzi, lai ašāk pietuvotos jetijam, taču viņš, atģidies no šoka, pagriezās un mirklī pazuda biežņā."

Pētniecība. Ārkārtīgi svarīgs notikums jerenu sakarā gadījās 1957.gada 23.maijā pie Žuanksijanas ciema (Čžeczjanas province). Šeit tika nošauts radījums, kas līdzinājās gan cilvēkam, gan pērtiķim. Par līķi ieinteresējās vietējais lauku skolotājs Čžou Šusoņs, taču viņa interese kļuva bīstama, jo tika saistīta ar "feodālu māņu izplatīšanu." Turpmāka pētnieciska darbība kļuva bīstama, tomēr skolotājs nocirta jerena plaukstas un pēdas un izkaltēja tās, lai saglabātu vēlākiem un labākiem laikiem. Pārējais, protams, gāja bojā.
Labāki laki pienāca tikai 1981.gadā, kad nocirstie jerena gabali nonāca Pekinā, un tika pētīti profesora Čžou Gosiņa vadībā. Viņš noteica, ka pēdas un plaukstas pieder kādam lielam un zinātnei vēl nepazīstamam primātam.
XX gs. 70.gados vairāk ka divus gadus Pekinas un Šanhajas zinātnieki meklēja jerenus Hubajas kalnienes mežos. Ar Ķīnas Tautas republikas armijas daļu un brīvprātīgo palīdzību viņi "izķemmēja" 600 kvadrātjūdzes teritoriju, taču veiksme satikt noslēpumainos pērtiķcilvēkus tiem neuzsmaidīja.
Toties tika uzieti vairāk kā 2000 pēdu nospiedumi, apmatojums, kakas un pat asinis, ka arī daudzas vietas, kurās jerengi bija nakšņojuši.
Ķīnas zinātnieki pavisam nopietni uzskata, ka jetijs jau sen pametis kalnainos reģionus un pārcēlies uz dzīvi Šeņnunczjas rezervātā Hebejas provincē, kas atrodas Ķīnas centrālajā daļā. Pēdējo pāris desmitu gadu laikā viņu redzējuši jau vismaz 360 cilvēku, vēsta ķīniešu prese. Aculiecinieki raksturojuši dzīvnieku kā kuprainu, biezu vilnu noaugušu radību, kas spējot staigāt arī uz divām kājām. Ķīnas zinātnisko ekspedīciju asociācijas loceklis Čžans Cziņsins, kas raksturojis radību kā "gigantisku pitekantropu" (dzīvoja aptuveni pirms 500 000 gadiem – laikā, kad cilvēce bija nokļuvusi līdz homo erectus stadijai), stāstījis, ka speciālistiem izdevies atrast jau vairāk nekā 2000 pēdu nospiedumu, ekskrementu, apmatojuma un pat asins paraugus. Tiek uzskatīts, ka pavisam rezervātā mitinās kādas 20 radības.
1980.-90.gados tika sarīkotas vairākas ekspedīcijas jerenu meklēšanai. Tos notvert neizdevās, taču vienu reizi no tālienes zinātnieki tomēr manījuši jerenu, kas pret koku kasījis muguru. Pēc tam tur atrada pēdas un vilnas plūksnas, tādas nav nevienam no Ķīnā pazīstamajiem dzīvniekiem. Uzfilmēt to nepaspēja. Par jerena pēdām ekspedīcijas atskaitē teikts: "nospiedumi ir no garenas pēdas, paplašinātas priekšā un sašaurinātas aizmugurē. Pēdas iet cita aiz citas vienā rindā, atstarpe starp tām ir no 20 collām līdz jardam."
2011.gada ekspedīcija, protams bija daudz modernāk aprīkota - videokameras un distanciālās izsekošanas sistēmas pētniekiem krietni varētu atvieglot darbu.
Jerenu meklēšana notiek 3 provincēs: Hubejas, Šansī un Sičuaņas. Īpašas cerības jerenu meklēšanā tiek liktas uz Šeņnunczjas Valsts dabas parku Hubejas provincē - pēdējo 100 gadu laikā te bijušas ap 360 dažādes intensitātes kontakti ar jereniem. Viens no meklēšanas entuziastiem ir 75 gadu vecais Van Šaņcai no Hubejas Kultūrvēsturiskā mantojuma un arheoloģijas institūta, viņš uzskata, ka rezervāta teritorijā dzīvo vismaz 20 jerenu īpatņi.

Tagad ķīniešiem ir pat "Mežonīgā cilvēka meklēšanas asociācija," tāpat arī īpašs fonds. jerena notvērējam pienākas prēmija - 60 000 āmurikāņu zaļās naudiņas. Gribētāji ir, taču... ne asakas! 

Saites.
Sniega cilvēks.