Aliens

Jovijs

Tā Sniega cilvēku sauc Austrālijā. 

Stāsti par tādiem "matainajiem cilvēkiem" ir sastopami Austrālijas aborigēnu folklorā un tos dēve par jahū (yahoo). Nav zināms, kā aborigēniem parādījies šis vārds. Tā šo neparasto radījumu sauca XIX gs. un XX gs. sākumā. XX gs. beigās eiropeiskās izcelsmes austrālieši šai sakarā sāka lietot citu vārdu - jovi. Arī šī vārda izcelsme nav īsti skaidra, tomēr vairākums pētnieku uzskata, ka tas nācis no vārda jori - tā "mataino cilvēku" sauc viena no aborigēnu ciltīm.
Aborigēni visai ņēma ļaunā, ka eiropiešu ienācēji neticēja viņu stāstiem par "mataino cilvēku." Kā pierādījumus viņi demonstrēja pārakmeņotos vulkāna pelnos atstātās pēdas. Tādas pēdas patiesi esot - to garums sasniedz gandrīz vai veselu pusi no metra.
Pirmā dokumentālā liecība parādījās 1835.gada Dž.Holmana grāmatā "Ceļojumi." Tajā autors raksta: "Iezemieši ļoti baidās no cilvēka maskā, tie viņu sauc par "velnu" vai jahū (yahoo), un uzskata par ļauno garu."
1842.gadā vienā no vietējiem žurnāliem parādījās raksts "Austrālijas aborigēnu māņticība: jahū." Tajā bija teikts: "...Austrāliešu dabas pētnieki ilgi strīdējās par to vai patiesi eksistē tādi dzīvnieki ka jahū, daži zinātnieki apgalvo, ka eksistē, taču tie ir reti sastopami, ir bailīgi un ietur nomaļu dzīvesveidu, tādēļ cilvēkam neizdodas tādu dzīvnieku notvert, tie acīmredzot ir kādi zinātnei nepazīstams pērtiķu veids."
1894.gada oktobrī joviju satika baltais austrālietis Džons Makviljamss, kas jāšus uz zirga spraucās caur krūmājiem aizaugušu teritoriju Jaunajā Dienvidvelsā. Piepeši viņš pamanīja "mežonīgo cilvēku vai gorillu." Neparastais matainais radījums negaidīti parādījās aiz koka. Uzmetis skatienu cilvēkam, tas laida ļekas vaļā pa mežainā kalna nogāzi, un ātri pazuda skatienam.
1903.gadā vienā no Austrālijas avīzēm bija publicēta vēstule no kāda cilvēka, kas bija redzējis kā aborigēniem izdodas nogalināt vienu no jovijiem. Pēc šī aculiecinieka vārdiem "šis radījums atgādinājis melnu cilvēku, tikai pilnība bijis segts ar apmatojumu."
Sidnejas avīze Sydney Harald XX gs. sākumā arī apraksta vienu tādu tikšanos. Bembokas rajonā (Jaunā Dienvidvelsa) Džordžs Sammerels jāšus uz zirga pie strauta nejauši satika joviju, kas bija noliecies pār ūdeni. Iesākumā Juris (tas, kas Džordžs) nodomāja, ka darīšana ar milzīgu ķenguru. Bet tad pērtiķcilvēks izslējās visa savā 2 m augumā, mierīgi ar skatienu nomērīja jātnieku un atkal noliecās pār strautu un nesteidzīgi padzērās. Tad paņēma zemē gulošo koku un nesteidzīgi slāja prom, drīzumā nozūdot starp kokiem un klintīm. Pēc Sammerela stāstītā, radījuma seja bijis kas vidējs starp pērtiķa un cilvēka seju, gandrīz bez pieres un zoda, ķermenis bija liels, viena platuma no pleciem līdz gurniem, bet rokas nokarājas gandrīz līdz potītēm.
Šī publikācija sekmēja vēl citu stāstu nākšanu atklātībā, jo cilvēki līdz tam bijās no izsmiešanas.
Viena no to laiku interesantākajām publikācijam bija zemes mērnieka Čārlza Harpera stāsts, kam izdevās novērot joviju no tuva attāluma un labi to aplūkot. Lūk, ko viņš saka: "Milzīgs cilvēkveidīgs pērtiķis stāvēja kādu 20 jardu attalumā no ugunskura, rēca, vaibstījās un sita pa krūtīm ar mīlzīgām, rokām līdzīgām, ķepām... Es domāju, ka šī radījuma augums sasniedza 5 pēdas un 8 collas vai 5 pēdas un 10 collas. Viņa ķermenis, kājas un rokas bija klātas ar garu brūni-rudu vilnu, kas plandījās no katras dzīvnieka kustības. Gurna kauls [laikam domāts augšstilba kauls!] bija ļoti garš un izjauca kājas proporciju. Rumpis ļoti liels, tas norādīja uz dzīvnieka milzīgo spēku un izturību. Seja un galva ļoti maziņas, taču neticami līdzinājās cilvēkam. Acis lielas, tumšas, caururbjošas, dziļi iegrimušas. Šausmīgajā mutē bija redzami divi lieli ilkņi, kas kārās pāri apakšlūpai pat tad, kad žokļi bija aizvērti."
Harperam izdevās aplūkot jovi vairākas minūtes. Vēl Harpers atzīmēja, ka ugunkura liesmas it kā paralizēja "mataino cilvēku."
Ziņas par satikto joviju pienāca visu XX gs.
Tā piemēram, 1976.gada aprīlī Grouza ielejā (arī Jaunajā Dienvidvelsā) 5 strādnieki satika briesmīgi pretīgi smirdošu joviju mātīti, par ko liecināja milzīgas karājošās krūtis.
1978.gada 5.martā kāds vīrs cirta malku netālu no Springbrukas, un piepeši izdzirdēja kaut kādas urkšķošas skaņas. Malkascirtējs nolēma doties mežā un palūkot, kas ir tādu dīvainu skaņu autors: "Kaut kas lika man pacelt acis, un es ieraudzīju 12 pēdu attālumā tieši savā priekšā lielu matainu radījumu, līdzīgu cilvēkam. Visvairāk tas atgādināja gorillu. Tam bija milzīgas rokas, ar vienu no tām viņš bija apķēris pajaunu koku... Viņam bija plakana melna, лоснящееся seja ar milzīgām dzeltenām acīm un mutes caurumu. Tas vienkārši skatījās uz mani, bet es - uz viņu. Es vienkārši sastingu un pat nemaz nevarēju pacelt cirvi, kuru turēju rokā."
1978.gadā Sidnejas universitātes profesors Harijs Opits Kvīnslendas DA satika kādu cilvēku - Franku Fīldu, kas viņam daudz pastāstīja par joviju. Pēc liecinieka vārdiem viņš ne reizi vien redzējis joviju, kas medījis vietējos mazos ķengurus. Ne reizi vien redzējis riebīgas ainas kā ķenguru vilnas kumšķi un iekšas karājušās uz zariem. Ko tādu nekad nevarētu izdarīt mežonīgie dingo suņi. Franks: "Noteikti zinu, ka to nav darījuši dingo, jo es šais vietās dzīvoju visu dzīvi un esmu izpētījis to paradumus. Dingo vienmēr velk savu medījumu pa zemi, atstājot pēdas. Toties jovi nes to rokās, ejot izplēšot iekšas un izmētājot tās uz visām pusēm."
Saskaņā ar Franka Fīlda sniegtajām ziņām, zinātnieks secinājis, ka noslēpumainais jovi ir gaļēdājs un nakts dzīvnieks. Savu guvumu viņs nes rokās un slēpj migā, kas atrodas kaut kur klusā un nomaļā vietā.
Tomēr Austrālijas vēl līdz šim jovija sakarā ir visai maz pieradījumu. 

Saites.
Sniega cilvēks.