Janičāri
Yeni čeri – „jauns karaspēks” (turku val.).
XVI un XVII gs. priviliģētas turku kājnieku izlases vienības. Galvenais agrīnās Osmaņu impērijas militārais triecienspēks un sultānu personīgā gvarde - kopā ar kavalēriju veidoja Osmaņu impērijas pastāvīgā karaspēka kodolu. Janičāriem bija liela loma kā Turcijas absolūtisma ierocim. Vienības pastāvēja līdz 1826.gadam.
Vēsture. Pārsvarā tie tika vervēti no kristiešu ģimenēm – turki Balkānos un Grieķijā rekvizēja zēnus, padarīja tos par musulmaņiem un audzināja stingrā disciplīnā par karavīriem.
Pēc 1453.gada tie apmetās Konstantinopolē „Gaļas laukumā” (Et Meidan). Katram pulkam (ortai) bija savs zupas katls, kas kalpoja par tā talismanu. Apgriezts tāds katls nozīmēja pulka neapmierinātību, daudz tādu apgāztu katlu jau liecināja par nāves draudiem.
Dažādos laikos janičāri, līdzīgi arī iepriekšējiem tjurku vergiem-karotājiem, izrādīja dažādu ietekmi uz saviem saimniekiem sultāniem, kļūstot par „asti, kas luncina suni.” Sākot ar XVII gs. beigām janičāri arvien biežāk kļuva nekontrolējami. To nomierināšanai sultāni bieži pielabinājās – labāk ēdināja un ģērba, vairāk maksāja. Taču janičāru prasības arvien auga.
Ideoloģiskā ziņā janičāri uzskatīja sevi par gazi – „taisnajiem karotājiem,” lai gan to darbi arvien vairāk bija tieši pretēji. Daudzi janičāri neturēja nelaulību solījumi, citi veica vētrainu komercdarbību dažādās impērijas pilsētās, kurās bija izmitināti kārtības uzturēšanai. Daļa no viņiem kļuva par amatniekiem – atslēdzniekiem, galdniekiem, akmeņkaļiem, kurpniekiem u.c.
Tādējādi ar laiku janičāri kļuva par tādiem kā Osmaņu impērijas mafioziem.
Militārā ziņā tie bija ārkārtīgi konservatīvi – atteicās pieņemt tehniskus jauninājumus, durkļus un rietumnieciskas treniņu metodes.
XVIII gs. sākumā janičāri kļuva par īstām sultānu zobu sāpēm.
1589.gadā janičāri sacēla savu pirmo dumpi Konstantinopolē, un ar to iesāka 250 gadu ilgo tādu dumpju periodu, kas plosīja Osmaņu impēriju.
1622.gadā janičāru dumpī Stambulā tika nogalināts sultāns Osmans II un tā vietā otru reizi pie varas nāca plānprātīgais Mustafa I.1703.gadā neapmierinātie janičāri gāza no troņa Mustafu II un iecēla Ahmedu III.
1718.gadā Ahmeds III mēģinaja veikt armijas reorganizāciju pēc Eiropas standartiem, taču tam pretojās janičāri.
1729.gadā sultāna dienestā tika pieņemts franču virsnieks Aleksandrs de Bonevils, kam bija jāmodernizē turku armija. Viņā darbība Konstantinopolē turpinājās līdz pat 1742.gadam, taču turku militaristu pretestību taktiskajām un aprīkojuma reformām neizdevās mazināt – janičāri neko tādu nevēlējās.
1730.gadā albāņu janičāru vadonis Parons Halils Konstantinopolē uzstājās ar atklātu sultāna galma kritiku par „neislāmiskām” darbībām. Redzot liela dumpja draudus, Ahmeds III pavēlēja sodīt ar nāvi lielvezīru Damanu Ibrahimu-pašā, pēc ta izpildes pats nodevās janičāru rokās. Janičāri turpināja dumpoties un gāza no troņa Ahmedu III. Viņa vietā iecēla Mahmudu I kā konservatīvāku.
1731.gadā Mahmuds I uzaicinaja Paronu Halilu un citus janičāru vadoņus uz savu pili un pavēleja tos nosmacēt vai nocirst galvas, kuras pēc tam nesa apkārt pa visu Konstantinopoli.
Krietni apdāvinātāks sultāns nekā viņa priekšteči. Bija apņēmības pilns atjaunot valsts militāro varenību pret Krieviju un Austriju, jo bija sācies krievu–turku karš (1787.-1792.g.) ar Austrijas piedalīšanos Krievijas pusē.
1789.gadā sasauca medžlisu (valsts sapulci), lai apspriestu paredzamās reformas. Janičāri kārtējo reizi atteicās no jebkādas modernizācijas – galvenokārt no eiropiešu skaldņainā durkļa ieviešanas armijas bruņojumā. Saniknots no janičāru ietiepības, Selims III pieņēma lēmumu organizēt jaunu armiju, kas saņem nosaukumu „Allāha apmācītie karakalpi.” Armija sastāvēja no turku karavīriem, kurus vadīja krievu, vācu un franču virsnieki. Tās organizāciju turēja slepenībā no janičāriem.
1794.gadā, par lielu neapmierinātību janičāriem, Selims III paziņoja par savas jaunās armijas izvietošanu Konstantinopolē. Tas bija tā saucamais Pils strēlnieku korpuss 1600 vīru daudzumā – bruņots ar durkļiem un eiropiešu virsnieku apmācīts.
Bez tam sultāns pavēlēja arī modernu arsenālu un ieroču rūpnīcu, kas patstāvīgi spētu ražot šaujampulveri.
1799.gadā Napoleons pēc Ēģiptes iekarošanas ieveda militāro kontingentu Palestīnā un Sīrijā, turpināja karu pret Osmaņu impēriju. Tomēr viņu sagrāva janičāri pie Akras. Napoleons atgriezās Kairā un jūlija beigās slepus pameta Ēģipti.
1807.gada februārī Abdallahs ibn Saūds ar vahabītu piekritējiem iegāja Mekā, kur rīkojās barbariski. Visā pilsētā tika apgānītas svētvietas un kapenes, marodierisms. No šī brīžā piektdienas lūgšanā mošejā vairs netika minēts osmaņu sultāna vārds, bet gan Abdallaha vārds. Kad ziņas par vardarbību Mekā sasniedza Konstantinopoli, uzticība Selima III valdīšanai sabruka.
Janičāri sāka dumpi, nogalināja daudzus no „apmācītās karadraudzes,” aizdedzināja arsenālu un kazarmas. Selims III mēģināja apspiest sacelšanos un pat paziņoja par jaunformēto vienību atlaišanu, taču tas nelīdzēja. Ulamas līderi izdeva fatvu pret sultānu. Palīgu (jamaku) grupa Kabakdži Mustafas vadībā sturmēja sultāna pili, un prasīja Selima brāļa(?) Mustafas celšanu tronī. Mustafa IV bez īpaša entuziasma troni pieņēma, bet Selims III tika ieslodzīts pats savā harēmā.
Tā vahabītu Mekas ieņemšana kļuva par cēloni osmaņu sultāna nomaiņai.
Mustafa IV (1807.-1808.g.) kāpa tronī 1807.gadā, kad iepriekšējā sultāna Selima III palīgu (jamaku) grupa Kabakdži Mustafas vadībā sturmēja sultāna pili, un prasīja Selima brāļa(?) Mustafas celšanu tronī. Mustafa IV bez īpaša entuziasma troni pieņēma, bet Selims III tika ieslodzīts pats savā harēmā.
1808.gada jūlijā osmaņu armijas komandieris Bairakdars Mustafa pašā, reformu piekritējs, atgriezās Konstantinopolē no kara ar bulgāriem. Viņā karaspēks arestēja un sodīja ar nāvi visus, kas bija piedalījušies apvērsumā.
Mustafa IV atteicās izpildīt karavadoņa Bairakdara Mustafa pašā prasību par Selima III atjaunošanu tronī un izrīkoja iepriekšējam sultānam nocirst galvu. Tomēr Mustafam IV neizdevās arestēt un likvidēt pēdējo pretendentu uz troni – 23 gadu veco Mahmudu. Tādējādi Mustafa IV tika gāzts un par jauno sultānu tapa Mahmuds II.
Bairakdars Mustafa pašā tika nozīmēts par lielvezīru un turpināja Selima III saktās reformas: „apmācītā karadraudze” atkal tika saformēta ar seghanu nosaukumu.
1808.gada novembrī janičāri atsāka dumpi. Bairakdars Mustafa tika nogalināts. Mahmuds II atdeva pavēli par Mustafas IV nogalēšanu, kā rezultātā palika vienīgais valdošās dzimtas vīrietis. Janičāri sturmēja viņa pili, taču tika atsisti. Tikām sultans nosūtīja floti uzbrukumam pret janičāru kazarmām. Pēc divu dienu nekāŗtībām, kru laika lieli Konstantinopoles rajoni nodega līdz ar zemi, ulama beidzot sāka sarunas par pamieru. Mahmuds II piekrita atlaist seghanus, bet janičāriem apsolīja piedošanu, ja tie izbeigs dumpi. Janičāri piekrita, taču tūdaļ pat ņēmās nogalēt seghanus. Mahmudam II nepietiek speka atriebties, taču viņš nozvērējās, ka agri vai vēlu iznīdēs janičārus.
1826.gadā Ēģiptes valdnieka Muhameda Ali dēls Ibrahims līdzēja sultānam Mahmudam II pabeigt militāro reformu Konstantinopolē. Ar ulemas atbalstu janičāri tika izformēti, bet labākos no tiem pieņēma „jauno kareivju” (eskendži) rindās.
1826.gada 14.jūnijā janičāri mēģināja atkal sacelt dumpi, taču „jaunie kareivji” un citi sultānam lojālie spēki izolēja tos Etmeidanas kazarmās. Sagūstītajiem janičāriem visai drīz nocirta galvas vai arī nosmacēja. Eskendži nodēvēja par „triumfālajiem Allāha kareivjiem” un tas bija janičāru gals.
Izskats. Bruņucepures, aptītas ar turbāniem.
Bruņojums. Loks, jatagans, vēlāk šautene.
Saites.
Osmaņu impērija.
