Indukcija, elektromagnētiskā
Elektrodzinējspēka (EDS) rašanās vadītājā, ja tas pārvietojas magnētiskā laukā vai noslēgts vadītāja kontūrs atrodas mainīgā magnētiskā laukā tā, ka mainās magnētiskās indukcijas vektora plūsma caur kontūru.
Šādu EDS sauc par indukcijas EDS (epsilonai) un strāvu, kuru tas nosaka, - par indukcijas strāvu. Indukcijas EDS ir tieši proporcionāls ātrumam, ar kādu mainās magnētiskās indukcijas plūsma caur laukumu, ko ierobežo kontūrs:
epsilonai = - d fī/d t, kur d fī - magnētiskās indukcijas plūsmas maiņa laikā dt, bet mīnusa zīme ir saistīta ar Lenca likumu.
Fizikāls lielums, kas raksturo lādiņu elektrisko lauku neatkarīgi no dielektriķa, kas aizņem visu lauka telpu.
Apzīmējums - D.
SI sistēmā - C/kvm.
Elektromagnētisko indukciju 1831.gadā atklāja M.Faradejs (Anglija). Tās atklāšanai bija liela nozīme fizikālo lauku teorijas attīstībā - Faradeja formula elektromagnētiskās indukcijas EDS aprēķināšanai ir viens no Dž.K.Maksvela elektromagnētiskā lauka teorijas pamatvienādojumiem.
D definē ar sakarību: D = epsilona0epsilona x E, kur epsilona0 ir elektriskā konstante, E - elektriskā lauka intensitāte izotropiskā dielektriķī, kura relatīvā caurlaidība ir epsilona.
Vēsture. 1831.gadā angļu fiziķis M.Faradejs atklāja elektromagnētisko indukciju un formulēja tās galvenās likumsakarības. Izpētījis pašindukciju, ieslēgšanas un izslēgšanas strāvas.
Indukcijas jēdzienu izmanto elektriskā lauka aprēķinos.
Elektromagnētisko indukciju izmanto elektrotehnikā - ģeneratoros, transformatoros, indukcijas krāsnīs, svārstību slāpētājos.
Saites.
Elektriskais lauks.
