Melnkāji
Melnkāji dzīvojuši Ohaijo pavalstī, dzīvoja Klinšu kalnos ASV ZR.
Melnkāju kosmoloģija. Tā atainota uz melnkāju kaujas vairoga. Pa vidu tam iet gara balta josla uz tumša fona, kas neapšaubāmi simbolizē Piena ceļu (Vilka ceļu). Tā centrā ir izstiepts taisnstūris ar vienādplecu krustu. Pa baltās joslas malām izvietoti divi apļi ar krustiem tajos, kas varētu būt debesu simboli. Katra apļa iekšpusē ir dubulta „V” veida zobu rinda, bet skaitlis 20 Amerikas pamatiedzīvotājiem ir svēts skaitlis un asociējas ar cilvēku rasi, jo tiem ir 20 pirkstu. Iespējams izstieptais krusts vairoga centrā ir Ziemeļu Krusta zvaigznājs.
Kosmiskā ass savieno Zemi ar debesīm caur Polārzvaigzni. Pēc melnkāju priekšstatiem līdz asij var tikt izrāpjoties pa atveri debesu pasaules pamatos, kas no augšas aizbāzta ar milzonīgu rāceni.
Poija, Saules un Mēness dēls un debesu vēstnesis melnkāju mitoloģijā.
Cilvēks-Zirneklis – indiāņi ar to saprata Herkulesa zvaigznāju.
Viņiem gārņi bijuši svēti putni, tās atrastas uz gliemežvāku amuletiem no kapu kurgāniem Ohaijo pavalstī (Houpvelas kultūra). Uz tiem ir arī krusti.
Leģenda par kosmisko asi. Vienā no leģendām mirstīga sieviete vārdā Sieviete-Spalva, kuru nolaupīja debesu būtne Rīta zvaigzne, aiznesot to debesīs un padarot par savu sievu, pārkāpa aizliegumu un nolēma izraut rāceni, lai palūkotu, kas notiek zem tā. Taču sieviete nespēja to veikt pati un lūdza palīdzību divām garām ejošām capļām. Viena no tām nodziedāja Burvju Dziesmu, vēršoties pie visām četrām debesu pusēm, un rācenis izkrita no atveres. Sieviete-Spalva ieraudzīja zemi un cilvēkus, aizņemtus ar zemes lietām, un sailgojās pēc mājām. Nepaklausības dēļ sievieti nosūtīja mājās kopā ar savu dēlu Zvaigžņu Puisēnu. Uz zemes tie nolaidās pa zirnekļa pavedienu, ko tiem deva cita debesu radība – Cilvēks-Zirneklis.
Leģendā radījums vārdā Poija, Saules un Mēness dēls un debesu vēstnesis melnkāju mitoloģijā, izmantoja Vilka taku kā „īsāko ceļu uz Zemi.”
Melnkāju leģenda. „Kad zeme bija jauna un to vēl apmeklēja Spomi-tapi-ksi („debesu būtnes”), mirstīgie ļaudis klaiņoja mežos, neprotot medīt savvaļas zvērus un izdzīvot aukstajās ziemās. Viņus pažēloja pirmie no Ksahomi-tapi-ksi („zemes būtnes”), maikoji – tas ir, vilki. Tie ieraudzīja, ka jauneklis un viņa ģimene cieš badu, un, pieņemot jaunu vīriešu veidolu, padalījās ar cilvēkiem gaļā, ko nesa savai ciltij. Pēc tam viņi ļāva cilvēkiem tos pavadīt, lai tie varētu iemācīties sadarboties bifeļu vai kādu citu savvaļas zvēru medībās. Tieši vilki paziņoja cilvēkiem, ka tiem jālieto pārtikā tikai tie dzīvnieki, kuriem ir nagi un ragi, un neaiztikt zvērus ar nagainām ķetnām.
Pavasarī bija laiks šķirties. Vilki ar nožēlu pieņēma savu dabisko izskatu un aizgāja. Taču viņus var redzēt naksnīgajās debesīs kā zvaigznes, kas atgādina mums par to, ka jāizpalīdz cits citam. Vēl vairāk, par piemiņu viņu līdzcietībai cilvēkiem ceļš uz debesu valstību ieguva Vilka Takas nosaukumu, lai gan tie, kas pieder melnkāju ciltij, sauc to par Piena Ceļu.
Vilka Taka vienmēr bijusi noslēpumu ceļš, kas ļāvis mirušo dvēselēm nonākt nākamajā pasaulē, kur tās dzīvojušas mierā un saskaņā ar vilkiem. Un patiesi, vilks ir melnkāju totēms, pie kam ar stipru šamanisku zemtekstu, tā kā indiāņi tic, ka dzīvnieka acis – ir viņu acis. Citiem vārdiem, vilka acis ļauj tiem medīt vai veikt astrālos ceļojumus. Melnkāji vienmēr cienījuši vilkus un uzskatīja, ka starp cilvēku un vilku noslēgta derība nenogalināt vienam otru – līgums, kas tika ievērots līdz baltā cilvēka atnākšanai.
Saites:
Ziemeļamerikas indiāņi.
