Izraēlas ķēniņu saraksts
Jeroboāms I (931.-909.g.pmē.). Zālamana grēku dēļ Dievs jau iepriekš viņu izraudzīja par žīdu lielākās daļas karali un apsolīja viņam svētību, ja viņš ievēros Likumus kā Dāvids. Diemžēl pats, kas sākumā bija pamatoti kritizējis Zālamanu, atstāja Dievu pilnīgi, uzstādīja Bētelē un Danā zelta teļus, un mērķtiecīgi, ievedot par valsts reliģiju elkdievību, sēja naidu un šķelšanos starp abām brāļu valstīm. Tāpēc Dievs atņēma viņam savu žēlastību. Uzsāktajā karā ar Jūdeju viņš pazaudēja 500 000 labāko karavīru. Nomira nespēkā un neslavā.
Nadabs (909.-908.g.pmē.). Jeroboāma I dēls, sekojot tēva pēdās, turpināja Izraēlu vest vēl dziļāk grēkos. Kara laikā ar filistiešiem viņu noslepkavoja, izkāva visu Jeroboāma dzimtu un viņa tronī apsēdās Baša.
Bašs (908.-885.g.pmē.). Sāka Izraēlā jaunu dinastiju, bet par iepriekšējiem nebija labāks, darīja tos pašus Jeroboāma iesāktos ļaunos darbus. Par to Dievs atmeta arī viņu. Cieta neveiksmes karos un mira neslavā.
Els (885.-884.g.pmē.). Baša dēls, turpināja cilvēkus attālināt no patiesā Dieva tāpat kā tēvs. Drīz vien piepildījās pravieša Jehu teiktais – pret viņu sazvērējās viens no kavalērijas komandieriem - Zimrs un nogalināja viņu, kā arī izkāva visu Baša dzimtu.
Zimrs (884.g.pmē.). Valdīja tikai septiņas dienas, jo armija, uzzinājusi par notikušo, par karali izsauca savu virspavēlnieku Omriju. Kad izraēliešu karaspēks ielenca Tirsu, Zimri aizdedzināja pili un aizgāja bojā.
Omrijs (884.-873.g.pmē.). Tauta par karali gribēja iecelt Tibniju, bet Omrija piekritēji bija stiprāki. Šīs cīņas rezultātā Tibnijs mira un Omrijs sagrāba varu Izraēlā. Tādējādi lika pamatu dinastijai, kas valdīja līdz pat 845.g.pmē.
Omrijs Tirsas vietā par galvaspilsētu uzbūvēja Samariju un ļaunumā pārspēja iepriekšējos karaļus. Pakļāva Moābu zemi.
Asīriešu hronisti 9.gs.pmē. sauca Izraēlas ķēniņvalsti par „Omrija māju.”
Ahabs (873.-853.g.pmē.) ļaunumā gāja vēl tālāk. Apprecēja Sidonas karaļa meitu Izebeli un ļāva tai ievest valstī feniķiešu elkdievību un vajāt patiesos Dieva godinātājus. Neskatoties uz pieaugošo ļaunumu, Dievs tomēr vairoja savu žēlastību. Uz Karmela kalna ar pravieša Elijas starpniecību deva iespēju tautai taustāmi pārliecināties, kas ir īstais Dievs, un divas reizes atdeva Ahaba rokās daudzkārt stiprākos sīriešus. Diemžēl viņš nepamodās no sava garīgā akluma. Tāpēc Dievs caur pravieti Mihu pasludināja viņam sodu, ka viņa dzimta tiks izkauta un suņi ēdīs Izebeles līķi. Tā kā viņa sirdī nožēla par grēkiem tomēr parādījās, šo sodu viņam nevajadzēja skatīt, tas piepildījās pēc viņa nāves. Trešo reizi karojot ar sīriešiem, viņš krita.
Ohozijs (853.-852.g.pmē.) turpināja tēva un mātes noziegumus. Pret Izraēlas varu sacēlās Moābija. Nejauši izkritis caur savas augšistabas loga režģiem, viņš smagi saslima. Palīdzību meklēja pie elka Baālzebuba, tāpēc Dievs caur Eliju viņam paziņoja, ka viņš mirs. Dēla viņam nebija, tāpēc par karali viņa vietā kļuva brālis Jorams.
Jorams (852.-841.g.pmē.), kaut arī tēva un mātes uzstādītos akmens stabus Baāla godam aizvāca, tomēr turpināja Jeroboāma iesāktos grēkus. Draudzējās ar Judejas karaļiem un apvienojās karam pret moābiešiem, bet zaudēja. Savu darbību uzsāka pravietis Elizejs, izdziedināja Naāmanu. Sīrieši ielenca Samariju. Par visu nelaimju iemeslu karalis uzskatīja Dievu un gribēja Elizeju nonāvēt. Izraēlieši jau bija gatavi padoties, bet ar Elizeja starpniecību Dievs brīnumainā veidā Samariju atbrīvoja un lika Jorama vietā par karali svaidīt Jehu.
Jehs (841.-813.g.pmē.) izkāva visu Ahaba dzimtu, visus Bāla priesterus un likvidēja valstī pilnīgi Bāla kultu. Diemžēl turpināja Jeroboāma ļaunos darbus, jo Dieva Likums viņam nebija sirdslieta. Pārkāpa viņam Dieva dotās pilnvaras un visu darīja ar viltu. Noslepkavoja 42 Judejas karaļa Ohozija radus, kuri bija atnākuši ciemos. Par sodu bija spiests visu laiku karot ar Sīriju un zaudēja lielāko daļu savas valsts teritoriju.
Joahass (813.-797.g.pmē.) tāpat kā visi iepriekšējie karaļi turpināja Jeroboāma grēkus un politiku – pēc iespējas vairāk abu žīdu valstu iedzīvotājus atsvešināt vienus no otriem. Par cik vairāk žīdi atkāpās no Dieva, par tik vairāk viņus vajāja sīrieši.
Joass (797.-782.g.pmē.) tāpat kā visi pārējie nespēja atteikties no Jeroboāma ievestās kārtības un ar dalītu sirdi liekulīgi meklēja palīdzību no Dieva. Tāpēc Elizejs mirstot atklāja, ka viņš tikai trīs reizes uzvarēs sīriešus, bet pārējo laiku tie vajās Izraēlu.
Jeroboāms II (782.-753.g.pmē.) arī neatteicās no grēkiem, uz kuriem Jeroboāms I bija pavedinājis tautu. Dievs tomēr apžēlojās pār pilnīgā postā nonākušajiem izraēliešiem un, paziņojot caur pravieti Jonasu, deva svētību Jeroboāmam II, lai tas atjaunotu Izraēlu vecajās robežās. Diemžēl īstas pateicības par to Dieva priekšā viņiem nebija, kā arī viņi negribēja un nespēja saprast, kas ir patiesais Dievs un kas tad viņiem īsti palīdz.
Zahārijs (753.g.pmē.) valdīja 6 mēnešus un turpināja tēva ļaunos darbus. Viņu Jibleāmā, sarīkojis sazvērestību, nogalināja Šallums. Tā piepildījās Dieva teiktais par Jehu, ka viņa dēli Izraēlas tronī sēdēs tikai līdz ceturtajai paaudzei.
Šallums (753.g.pmē.) par karali Samarijā bija tikai vienu mēnesi, jo no Tirsas ar saviem vīriem atnāca viņa sāncensis Menahems un viņu noslepkavoja.
Menahems (752.-742.g.pmē). Noslepkavoja iepriekšējo ķēniņu Šallumu. Kultivēja tālāk Jeroboāma ievesto ļaunumu un bez žēlastības izkāva visus savus pretiniekus. Lai noturētu varu savās rokās, viņš lika no tautas savākt 1000 talentu (ap 35 t) sudraba, ar kuru atpirkās no Asīrijas karaļa Pula (Tiglatpalasārs III) un ieguva viņa atbalstu.
Pekahja (742.-739.g.pmē.). tāpat kā tēvs ietiepīgi neatkāpās no Jeroboāma grēkiem. Viņa ieroču pārzinis Pekahs ar saviem vīriem sarīkoja sazvērestību un, viņu nogalinājis, kļuva par karali.
Pekahs (739.-731.g.pmē.) turpināja darīt tos pašus grēkus. Draudzējās ar Sīrijas karali un Ahaza laikā, uzbrucis Jūdejai, vienā dienā noslepkavoja brāļu tautas 120000 karavīru. Dievs par sodu pieļāva, ka Asīrijas karalis Tiglatpalasars iekaroja lielāko Izraēlas daļu un sagūstītos izraēliešus aizveda verdzībā uz Asīriju. Bet pašu Pekahu nogalināja Ozeja un apsēdās viņa tronī.
Ozeja (731.-722.g.pmē.), neskatoties uz praviešu aicinājumiem un brīdinājumiem kā visi karaļi, darīja tos pašus ļaunos darbus, tikai nedaudz mazāk. Diemžēl Dieva pacietības mērs jau bija pilns. Izraēlu iekaroja Salmanasars un lika Asīrijai maksāt nodevas. Ozeja, tāpat kā visi iepriekšējie karaļi, ārēji tēloja, ka ir dievbijīgs, tomēr palīdzību meklēja nevis pie Dieva, bet gan no Ēģiptes. Par sazvērestību saniknotais Salmanasars ar karaspēku ieradās Izraēlā vēlreiz un Ozeju apcietināja. Bet šoreiz par sodu (721.g.pmē.) asīrieši nopostīja Samāriju, pilnīgi likvidēja Izraēlas valsti un lielāko daļu iedzīvotāju aizveda verdzībā.
Žīdu ķēniņiem un augstmaņiem tāpat kā visiem cilvēkiem lepnība neļāva saskatīt un saprast pat taustāmu patiesību, kas ir patiesais Dievs un kas konkrēti spēj palīdzēt. Jūdejas iedzīvotāji grēkus pieļāva vairāk cilvēciskā vājuma dēļ, bet Izraēlas ķēniņi tīšprātīgi rāva cilvēkus prom no patiesā Dieva un reliģiskās dzīves centra Jeruzālemes. Tāpēc Izraēla, neskatoties uz dažiem uzplaukuma brīžiem, izzuda par 134 gadiem ātrāk nekā Jūdeja. Tās iedzīvotāji sajaucās ar citautiešiem un tikai nedaudzi no tiem kopā ar jūdiem atgriezās atpakaļ uz Dzimteni
Saites.
Senā Izraēlas valsts.
Žīdi.
