Indiešu Radīšanas mīts
Brahma radīja pēc dievu līdzības 8000 cilvēku, un noteica 1000 pāru katrai kastai. Taču bērnu tiem nebija. Un tikai dzīves beigās katram pārim piedzima 2 pēcnācēji, taču ne caur kopošanos un dzemdībām, bet gan bezķermeniski ar domas palīdzību. Tā parādījās garīgas būtnes, kas apdzīvoja Zemi. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr cilvēkus nesakārdināja ļaunie gari.
Tāds Radīšanas stāsts atainots „Rigvēdā” ( X himna, 129 ).
Tad nebija ne esības ne neesamības, nebija pasaules un debess tām pāri.
Kas tad to apņēma, un kam tas viss?
Kur bija ūdens, visdziļākais bezdibenis?
Tad nebija nāves, un nemirstības, ne atšķīrās diena no nakts.
Tas vienīgais mierīgi elpoja pats savā spēkā. Bez tā vēl nebija nekas.
Sākumā bija tumsa, apņemta ar tumsu. Viss bija neatšķirams nekas.
Sākumā viņā radās vēlme, kas bija saprāta sēkla.
Ar prātu gudrie aptvēra, ka tā bija saikne starp būt un nebūt.
Nebūtības stars, vēlme un aizmetnis izgāja cauri, vai tas bija augšā vai apakšā!
Tad radās tie, kas varēja apaugļot un radās varenas lietas.
Bija pašnoturošais sākums gan augšā gan apakšā.
Kas patiesi zina, kas varētu teikt, no kurienes, no kā radās it viss radītais?
Dievi ieradās jau radītā visumā.
Tad kurš ir kas zina, kā radās Visuma?
No kurienes radās Visums, vai tas būtu radīts vai ne, to tikai Valdnieks visaugstākās debesīs zina, ja
nezina viņš, tad nezin neviens!
Tad nebija nedz būtības, nedz nebūtības, nebija ne telpas, ne debess, kas atrodas aiz tām. Kāpēc tas sakustējās. Pēc kā pavēles? Vai bija bezdibens ūdeņi? Tad nebija ne nāves, ne nemirstības. Nebija ne nakts, ne dienas. Tik Viens Vienīgs elpoja nesaceļot vēju, pēc savas gribas vien. Bez tā nebija nekā.
Sākumā tumsa bija segta ar tumsu; un tas viss bija ūdens bez robežām. Dzīvības spēks bija apklāts ar tukšumu, un Vienīgais sakustināja to ar karstuma spēku. Un nāca pie Vienīgā vēlme, kas bija pirmā saprāta dzirksts. Gudri dzejnieki meklē savās sirdīs šīs esības un neesības saiknes.
Vai bija tad apakša? Vai bija tad augša? Tad bija sējēji, tad bija spēki. Tad bija atmoda apakšā, tad bija atklāsme augšā. Kas zina, kā bija patiesībā? Kas pateiks to te un tagad? Kad tas sākās? Kā notika radīšana? Dievi atnāca vēlāk, kad Visums jau bija radīts. Kurš zina, kā tas pavēlās no ūdeņiem? Kad sākās radīšana – varbūt, tas pats sevi radīja, bet var būt, ka ne, tas, kurš skatās no augšas uz leju, tas, kas ir visaugstākajās debesīs, tikai Viņš vienīgais zina – bet var būt, ka nezin ar Viņš. Sākumā nebija nekā, tikai Lielais Es, Brahmans.
Brahmans aplaida skatu riņķī un neredzēja neviena. Viņam sametās bail. No kā? Nekā, nekā izņemot viņa taču nebija! Brahmans bija pilnīgi vientuļš, un lai baidītos, vajadzēja kādu no kā baidīties!
Brahmans bija vientuļš.
Tad Brahmans pieņēma Brahmas, radītāja veidolu. Brahma daudzas reizes radīja pasauli. Neviens nezina, cik pasauļu pastāvēja līdz radās mūsējā un neviens nezina cik vēl būs. Četras ēras, četras jugas kopā sastāda vienu kalpu ( eonu ). Katras kalpas beigās pasaule iet bojā un atgriežas ūdens haosā.
Kad Brahma meditēja, no viņa prāta sāka rasties būtnes. Viņš pieņēma ķermeni, kas radīts no tumsas un no viņa aizmugures izgāja četri vēji – tā radās dēmoni. Pēc tam Brahma atteicās no ķermeņa un tumsas un atgrūstais ķermenis kļuva par nakti.
Tad Viņš pieņēma citu ķermeni, kas radīts gandrīz viscaur no labā un gaismas. No viņa lūpām iznāca spoži dievi – dēvi. Viņš atmeta arī šo ķermeni, kas kļuva par dienu.
Pēc tam Brahma paņēma trešo ķermeni, kas bija veidots no satvas. Brahmam radās brīnišķas domas par tēviem un dēliem, mātēm un meitām un tā radās „senču gari”. Šie gari parādās krēslas laikā, rītausmā un rietā, kad satiekas nakts un diena. Tad Brahma atmeta arī šo ķermeni un pieņēma ceturto, kas sastāvēja no enerģijas, kas izrietēja no viņa prāta. Šī ķermeņa domas radīja cilvēkus, domājošas būtnes, Brahma atmeta arī šo ķermeni un tas kļuva par Mēnesi.
Radot cilvēkus, Brahma ar domas spēku sadalīja savu ķermeni divās daļās līdzīgi kā atveras austeres vāki. Viena puse bija sievišķa, otra vīrišķa un tās skatījās viena uz otra ar mīlestību. No šī laika laimīgās laulībās vīrs un sieva ir kā divas puses un abās ir Brahma.
Vīrietis un sieviete paskatījās viens uz otru, uzzināja, ka ir vienas būtnes puses, tie savienojās un mīlēja viens otru. Tā tika likts sākums cilvēcei.
Bet sieviete nodomāja: „Kā mēs varam mīlēt viens otru, ja mēs esam vienas būtnes daļas?” Tā centās aizbēgt no vīrieša, pārvēršoties par govi. Taču vīrietis pārvērtās par bulli un viņi lika pamatus mājdzīvniekiem. Tad sieviete pārvērtās par ķēvi, bet vīrietis par ērzeli un viņi ieņēma kumeļu. Tā tas turpinājās līdz radās visi dzīvnieki no lielā līdz maziņam.
Pēc tam Brahmans pieņēma piekto ķermeni, kas bija veidots no enerģijas un tumsas, no kura radās baigas radības, kas vēlējās saplosīt pirmatnējo haosa okeānu; tie bija milži un briesmoņi.
Taču pēdējās radības tā sarūgtināja Brahmu, ka viņš aiz bēdām pazaudēja visus matus uz galvas. Šie mati pārvērtās par radībām, kas ložņā uz vēdera – čūskām un citiem reptiļiem. Tie spēpjas tumšās vietās, purvos, zem akmeņiem un klintīm.
Bet Brahma turpināja pārdzīvot par to, ka radījis briesmoņus un no viņa drūmajām domām radās briesmīgās Gandhavras – vampīrus.
Visbeidzot Brahmam izdevās saņemt sevi rokās un tas atkal pievērsās gaišām domām. Viņš atcerējās savas jaunības gaišo un laimīgo laiku. Viņš bija laimīgs un no šīs laimes radās putni. Bet pēc tam no Brahmas iznāca jaunas radības, dzīvnieki, augi un citas dzīvības formas.
Visas īpašības, ar kurām tagad apveltītas dzīvās būtnes nāk no Brahmas domām un tās ir nemainīgas, kamēr vien pastāvēs pasaules. Visas dzīvās būtnes, kas apdzīvo zemi ir Brahmas radītas, viņš deva tiem vārdus un sadalīja vīrišķās un sievišķās būtnēs. Brahma dzīvo katrā radībā, jo visas tās radušās no viņa.
Saites.
Pasaules Radīšanas stāsti.
Hinduisms.
