Inku Plūdu stāsts
Inku impērijas lielākā daļa ļaužu ticējusi nostāstam par šaušalīgiem plūdiem viņu zemē, kas iznīcinājuši gandrīz visus cilvēkus. Lielos plūdus uzsūtījis Virakoča, un tikai divus – vīrieti un sievieti Radītājs īpaši izglābis, lai cilvēki pasaulē atkal savairotos. Par šo izdzīvojušo ir teikts, ka tas zinājis par plūdu tuvošanos, jo pamanījis savu lamu baru sērīgi stāvam un raugāmies debesīs; tādā veidā brīdināts, viņš paspējis uzkāpt augstā kalnā, kur kopā ar ģimeni bijis pasargāts. Citā nostāstā minēts, ka lietus gāzis sešdesmit dienas un naktis.
Inku/aimaru mīti vēsta, ka pasaules pirmsākumos, kad pasaule slīga tumsā, no Titikakas ezera ūdeņiem iznācis dievs Virakoča un apmeties Tiavanakā. Šeit viņš radījis Sauli (cita versija - tas noticis Saules salā) un ierādījis tai ceļu debess velvē pa kuru kustēties. Viņš radījis arī Mēnesi un zvaigznes. Pēc tam Virakoča no akmens (izcirtis tos no akmens un atdzīvinājis) radījis cilvēkus - vīriešus un sievietes - un pa pāriem sūtījis uz visām debess pusēm un katram pārim norādījis, no kuras alas, upes tērces vai klints nākt pasaulē. Virakočas radītos cilvēku senčus indiāņi saukuši par virakočām. Šie no akmens radītie cilvēki bija milži.
No sākuma viss esot bijis labi, bet tad milži sākuši savā starpā karot un bija arī palaidušies slinkumā, nestrādājuši. Tāpēc radītājs Virakoča sūtījis plūdus, kuros daļa milžu noslīka, bet daļa pārakmeņojušies. Pēc šī mīta Tiavanakas milzu statujas ir plūdu laikā pārakmeņojušies giganti. Šie milži bija radīti ērā pirms parasto cilvēku radīšanas. Milžu ēra noslēdzās ar plūdiem.
Pēc Lielajiem plūdiem, kad ūdens bija noplacis, Virakoča atkal apmeties Tiavanakā un sadalījis pasauli četros apgabalos, radījis cilvēkus un sūtījis savus dēlus Jamjmanu Virakoču ("tas, kam dota vara par visām lietām") un Topako Virakoču ("lietu radītājs") mācīt cilvēkus. Saskaņā ar šo leģendu, Titikakas ezera dienvidu apgabals, Tiavanaka, bija pasaules naba.
Cita leģenda (inku) vēsta, ka pēc Tiavanakas dibināšanas Virakoča devies uz Tamputokas kalnu, radījis četrus cilvēku pārus. Virakočas radītie cilvēki, kurus sauca par Aijaru brāļiem, devās tālāk, lai noteiktā vietā dibinātu pilsētu. Radītājs bija viņiem iedevis zelta zizli, kuram īstajā vietā vajadzēja iegrimta zemē. Šis zizlis iegrima mūsdienu Kuskas rajonā. Te arī Manko Kapaks nodibināja Kusku.
Atkal un atkal Andu reģiona mitoloģijā saskaramies ar stāstu par Lielajiem plūdiem. Tajās dienās drausmīgi plūdi applūdināja visu Zemi un iznīcināja gandrīz visu cilvēci. Virakoča parādījās īsi pēc plūdiem. „Viņš runāja ar cilvēkiem mīlestībā un lēnprātībā, saucot viņus par saviem dēliem, mācīja mīlēt vienam otru un būt žēlsirdīgiem. Viņa vārds bija Kon Tiki Virakoča. Bet viņš tika arī dēvēts par Huaracocha, Thunupa, Taapac, Tupaca vai Illa. Lai kur dievs gāja, slimie tika izdziedināti, aklajiem tika atdota acu gaisma.
Viņš devās daudzos virzienos, nosakot daudzus darbus un pienākumus. Pirms viņa ierašanās, cilvēki dzīvoja anarhijā; daudzi no viņiem bija kaili kā mežoņi; viņiem nebija mājokļu un dzīvoja alās, kuras laiku pa laikam pameta, lai medītu dzīvniekus un savāktu to, ko viņiem deva daba.”
Kaut kur tika minēts arī, ka Virakoča pats Lielajos plūdos izglābies savā kuģī.
Saites.
Pasaules Plūdu stāsti.
