Indriķis Lauva (1142.-1195.g.)
Heinrich der Lōve.
Saksijas hercogs no 1142. līdz 1195.gadam un Bavārijas hercogs no 1156.līdz 1195.gadam.
Dzīvesgājums. Dzimis1129.gadā.
Saksijas hercogs no 1142.-1195.gadam.
No 1156.gada arī Bavārijas hercogs.
Kari pret obodrītiem. 1147.gadā vācu feodāļi sāka masīvu uzbrukumu slāviem austrumos, sākās Otrais vispārējais krustakarš. Tajā lielu lomu spēlēja Bavārijas un Saksijas hercogs Indriķis Lauva, kas ar pāvesta svētību uzsāka krustakaru pret Pieelbas slāviem - obodrītiem (kā zināms, tad obodrīti, kā arī citi Baltijas jūras piekrastes reģionu slāvi jau X gadsimtā bija pakļauti vācu karalim un piespiesti kristīties, tomēr, vispārējas sacelšanās rezultātā, savu patstāvību atguvuši), līdz ar to ievadot vācu agresīvo ekspansiju (no latīņu valodas expansio – "paplašināšana," "izplatīšana": ietekmes sfēru paplašināšana gan ekonomiskiem, gan militāriem līdzekļiem, svešu teritoriju sagrābšana) austrumu virzienā – tā dēvēto “Drang nach Osten” ("spiediens uz austrumiem"). Šis karagājiens vācu bruņiniekiem bija neveiksmīgs.
Lielāko pretestību Indriķim izrādīja Niklots - pēdējais neatkarīgais bodriču-obodrītu valsts ķēniņš. Šīs ilgās cīņas laikā situācija dažādi mainījās. Piemēram, obodrītu vadonis stājās savienībās ar citiem vācu feodāļiem, kam nepatika Saksijas hercoga ekspansija.
1157.gadā Indriķis Lauva kļuva par Lībekas senjoru (lēņa kungu) un vācu tirgotāji sāka iekarot Baltijas jūras ceļus, kurus līdz tam pārvaldīja skandināvu, īpaši Gotlandes salas tirgotāji. Savukārt Indriķis Lauva atbalstīja Niklota varā esošās slāvu ciltis.
Šai karā lielu lomu spelēja arī reliģiskais aspekts, ne velti karš tika saukts par vācu krusta karu - Niklots spītīgi atteicās pieņemt kristietību. Karš turpinājās daudzus gadus, tajā bija arī pārtraukumi, kuros vakarējie pretinieki uz laiku kļuva par sabiedrotajiem. Piemēram, Indriķis lauva kopā ar Niklotu karoja pret dāņiem.
Nākošajā krustakarā (otrajā), kas sākās 1160.gadā, obodrīti, neraugoties uz varonīgo pretošanos, tika uzvarēti. 1160.Saksijas un Bavārijas hercogs Indriķis Lauva vienojās ar dāņu karali Valdemāru I par karagājienu pret Niklotu. Obodrītu ķēniņš nespēja pretimstāvēt tādas apvienotas armijas spiedienam. Kaujā pie Verles pils Niklots tika sakauts un kaujā krita. Viņa dēli Pribislavs un Vartislavs vēl vairākus gadus karoja pret Indriķi Lauvu. Beigās Vartislavs krita gūstā un tika sodīts ar nāvi.
Pribislavs uzskatīja par labāku pakļauties Indriķim Lauvam un kļuva par Meklenburgas dinastijas pamatlicēju - tā valdīja Rieteņu Pomerānijā līdz pat 1918.gadam.
Ap 1170.gadu Pieelbas slāvu pretošanās bija salauzta. Obodrītu apdzīvotajā teritorijā tika izveidota Indriķim Lauvam pakļautā Meklenburgas hercogiste,
Veicinājis vācu kolonizāciju Pomerānijā. 1180.gadā hercogs Indriķis Lauva sagrāva Piejūras (Pomores) slāvus, pievienodams vācu zemēm teritorijas starp Oderas un Vislas upēm, nodibinot Pomerānijas hercogisti (vācu valodā Pommern; no 1945.gada Polijas valsts teritorijas daļa - Pomože). Iekarotajos apgabalos, kā tas jau bija parasts, tika veikta pamatiedzīvotāju piespiedu kristīšana, nepakļāvīgo iznīcināšana.
Saites.
Saksijas hercogi.
Bavārijas hercogi.
