Himalaji, Himalaju kalni
- Detaļas
- Publicēts 27 Decembris 2015
- 11833 skatījumi
Himalaya.
Augstākā kalnu sistēma pasaulē, tagadējo Pakistānas, Ķīnas, Indijas un Nepālas teritorijās. Saukti par "Pasaules jumtu."
Raksturlielumi. Atrodas Dienvidāzijā, starp Tibetas kalnieni ziemeļos un Indas-Gangas līdzenumu dienvidos.
Garums lielāks par 2400 km, platums 180-350 km. Platība ap 650 000 km2. Vidējais augstums ap 6000 m.
10 virsotnes augstākas par 8000 m, tostarp visaugstākais sauszemes kalns pasaulē - Džomolungma (8848 m). Aizas līdz 4000-5000 m dziļas.
Robežas: ziemeļos Indas un Cangpo (Brahmaputra) augšteču tektoniskās ielejas, dienvidos Indas-Gangas līdzenuma ziemeļu mala, ZR Hinduradža grēda, austrumos Bramaputras aiza.
Himalaji ir lielākā orogrāfiskā, klimatiskā un veģetācijas šķirtne starp Centrālāzijas tuksnešiem un Dienvidāzijas tropu apgabalu.
Himalaji sastāv no 4 garenjoslām: dienvidu daļā Sivaliks (Priekšhimalaji; vidējais augstums 900-1200 m vjl.), vidusdaļā Mazie Himalaji (vidējais augstums 3000-4000 m vjl.), ziemeļos Lielie Himalaji (augstākā Himalaju daļa, kur atrodas visi "astoņtūkstošnieki") un Ladaks (vidējais augstums 4000-5000 m vjl.).
Ģeoloģija. Himalaji ģeoloģiski ir maz izpētīti. Šie kalni veidojušies galvenokārt alpīnajā oroģenēzē pirms 60.miljoniem gadu, kad Indijas subkontinents ietriecās Eirāzijā un pacēla jūras dibenu šai vietā augstu gaisā. Tādēļ Himalaju kalnus veido jūras nogulumieži. Kustība turpinoties vēl sobaltdien un tā ceļot Himalajus gaisā katru gadu par veseliem 5 mm.
Zemestrīces.
Izrakteņi: nafta, dabasgāze, vara rūda, zelts, hromīti, safīri.
Klimats. Himalaji ir klimatiskā šķirtne starp Indostānas pussalas ekvatoriālo musonu klimatu un Centrālāzijas kontinentālo klimatu.
Himalaju rieteņu daļā ir lielas temperatūras svārstības, stipri vēji. Auksta ziema (vidējā temperatūra janvārī no -10 līdz -18o), virs 2500 m - sniega vētras. Silta un sausa vasara - jūlija vidējā temparatūra ap 18o. Kalnu nogāzēs nokrišņi ap 1000 mm gadā, ielejās un ieplakās 3-4 reizes mazāk. 1800-2200 m vjl. klimatiskie kūrorti (piem., Simla Indijā).
Austreņu daļā karstāks un mitrāks klimats. Vasarā nogāzēs 1500 m vjl. temperatūra līdz 35o, ielejās 45o, gandrīz nepārtraukti līst.
Dienvidu nogāzē 3000-4000 m vjl. nokrišņi no 2500 mm gadā rieteņos līdz 5500 mm austreņos, iekšējos rajonos (Kašmiras ieleja) ap 1000 mm. Ziemā līdz 1800 m vjl. vidējā janvāra temperatūra ir 4o, augstāk par 3000 m temperatūra ir negatīva.
Himalaju ziemeļu nogāzē aukts kalnu tuksneša klimats, temperatūras diennakts svārstības līdz 45o. Nokrišņi ap 100 mm gadā. vasarā 5000-6000 m vjl. temperatūra pozitīva tikai dienā.
Hidroloģija. Upju visvairāk D nogāzē, kur sākas daudzas Indas, Gangas, Brahmaputras baseinu upes, dziļas šauras ieejas, daudz krāču un ūdenskritumu. Ledāju un tektoniskas izcelsmes ezeri, lielākais - Vulars. Jandzi upe Himalaju kalnos izgrauzusi vienu no pašām dziļākajām (pašu dziļāko?) aizām pasaulē - Lecošā tīģera aiza.
Sniega līnija R daļas D nogāzē 5000 m vjl., Z nogāzē - 5700 līdz 5900 m vjl., A nogāzē 4500-4800 un un 6100 m. Apledojums vairāk kā 33 000 km2 (galvenokārt R daļā). Lielākie ledāji: Gangotri (32 km), Zemu (ap 30 km), Durungdrungs, Milams. Kašmirā šļūdoņi noslīd līdz 2500 m vjl., centrālajos Himalaju apgabalos - līdz 4000 m.
Dzīvā daba. Himalaju augājs ir ļoti daudzveidīgs, sevišķi D nogāzē. Himalaju D piekājē no A līdz Džamnas upei teraji - aug ziepjkoki, mimozas, palmas, bambusi. 1000-1200 m vjl. pretvēja nogāzēs mūžzaļie tropu meži (palmas, lauri, pandāni, kokveida papardes, liānas), virs 1200 m R un 1500 m A mūžzaļie platlapju meži (ozoli, magnolijas), virs 2200 m vasarzaļie (alkšņi, bērzi, kļavas) un skujkoku meži (Himalaju ciedri, Himalaju priedes un egles). 2700-3600 m vjl. skujkoku meži (krāšņās baltegles, lapegles, hemlokegles, pamežā rododendri), augstāk līdz ap 5000 m - krūmāji un alpīnas pļavas. Himalaju R daļas zemākajās nogāzēs vietām kserofīli meži, krūmāji, augstāk - vasarzalie meži (galvenokārt šorejas). Sākot ar 1200-1500 m augstumu, mužzaļie, vasarzaļie un skujkoku meži.
Kalnu zemākajās ngāzēs un terajos mājo ziloņi, degunradži, bifeļi, mežacūkas, antilopes, tīģeri, pērtiķi, putni (pāvi, fazāni, papagaiļi). Himalaju Z nogāzē kalnu tuksnesis, upju ielejās apses. Šinī daļā sastopami Himalaju lāči, kalnu kazas un aitas, jaki. Daudz grauzēju. Iespējams, te mitinās Himalaju Sniega cilvēks - jetijs.
Himalaju nogāzēs līdz 2500 m vjl. zemkopība - tējaskrūmi, citrusi, terasēs rīsi.
Ceļošana. Alpīnisms. Lielākās tūrisma pilsetas - Sriagāra (Indijā) un Katmanda (Nepālā).
Dārdžilingas-Himalaju dzelzceļš. Gadsimtu vecs vilciena maršruts, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, savieno divas Indijas kalnu pilsētas. Dārdžilingas-Himalaju dzelzceļš ved caur pasaulē augstāko kalnu grēdu. Ceļojums pa šo dzelzceļu, kas ir būvēts no 1879.-1881.gadam, ir aptuveni 88 km garš. Tā maršruts ir izbūvēts tā, ka vilciens sasniedz aptuveni 100 līdz 2200 m virs jūras līmeņa. Pasažieriem jāatceras, ka klimatiskie apstākļi ceļojumā radikāli mainās – iekāpjot vagonā sākuma pieturā, ārā būs vasarīga temperatūra, bet, izkāpjot gala pieturā, vajadzēs jau ziemas drēbes. Jārēķinās arī ar to, ka vilciena reisi var tikt atcelti, ja ir stipras lietusgāzes. Tādā gadījumā vilciens var iestrēgt mazapdzīvotajos kalnu apgabalos. Sniegputenis šeit ir reta parādība, taču tas nav nekas neparasts.
