Husītu kari (1419.-1434.g.)
Čehu nacionālās atbrīvošanas kari pret vācu feodāļiem XV gs.
Stāvoklis Čehijā pirms Husītu kariem. XV gs. sākumā Čehijā valdīja liela neapmierinātība ar vācu uzkundzēšanos visās valsts dzīves sfērās. Dižciltīgie vācieši stājās čehu karaļa dienestā, ieņēma tur augstus amatus un kļuva par lieliem zemes īpašniekiem. Rezultātā vācu feodāļi apspieda čehu zemniekus un pat čehu bruņiņiekus. Daudzi čehu pani saradojās ar vāciešiem un asimilējās tajos.
Vācu amatnieki un tirgotāji apmetās čehu pilsētās un saņēma savās rokās pilsētu pārvaldes. Prāgā līdz XIV gs. vidum pilsētas domē nebija neviena čeha.
Vācu rokās nonāca arī Čehijas kalnraktuves. Vācieši ar varu ieviesa Čehijā vācu valodu un parašas. Viņi bija pilnīgi noteicēji Prāgas universitātē un izspieda no turienes čehus.
Tāpat Čehijā ienāca arī daudz vācu garīdznieki. Gandrīz visi Čehijas bīskapi un mūki bija vācieši. Katoļu baznīca arī izlaupīja turīgo Čehiju.
Jans Huss (1372.-1415.g.) un tā sludināšana. XV gs. sākumā zemnieku pūļi devās kalnos un klausījās tur musinošas runas. Tauta sāka bruņoties cīņai, kam bija nacionālās atbrīvošanās cīņas raksturs.
Kādā baznīcā populārs kļuva sludinātājs Jans Huss – Prāgas universitātes profesors. Huss sludināja, ka „čehiem jābūt priekšgalā un nevis astē.” Huss prasīja, lai dievkalpojumi baznīcā titu noturēti čehu valodā (vēl pirms Lutera!). Viņš pats sarakstīja čehu valodas gramatiku. Huss nesaudzīgi uzstājās pret mantkārīgo katoļu baznīcu, aicināja atņemt tai īpašumus un nosodīja induligenču tirdzniecību. Pāvestu nosauca par galveno blēdi.
Protams, ka tas nepatika Čehijas vācu valdošajai kārtai un tie nolēma iznīcināt Janu Husu. Prāgas arhibīskaps izslēdza Husu no baznīcas, taču tas nelīdzēja un Husa piekritēju skaits turpināja augt.
Tad pāvests uzaicināja Husu uz augstākās garīdzniecības koncilu, kas notika Konstances pilsētā Vācijas dienvidos. Vācijas ķeizars Sigismunds atsūtīja Husam aizsardzības rakstu, tā garantējot Husa drošību. Taču Konstancē Husu arestēja un iemeta cietumā, iekala smagās važās.
Koncils pasludināja viņu par ķeceri un pieprasīja, lai tas atsakās no saviem uzskatiem. Tā kā Huss atteicās to darīt, tad koncils tam piesprieda nāvessodu sadedzinot uz sārta. Lūk neliels ieskats tur notikušajā:
Pārskats par Konstances koncila noslēguma sēdi Jana Husa prāvā. Čeha (Husa) ienaidniekiem gribējās jau šodien katrā ziņā sasniegt savu mērķi tāpēc, ka malka sārtam jau bija sagatavota un aplieta ar darvu.
Ķeizars Sigismunds neatlaidīgi un stingri ieteica Husam atteikties no savas mācības. Sigismunds smagi un bieži nopūtās. Sigismunda acis pastāvīgi šaudījās no viena koncila dalībnieka pie otra, it kā viņš baidītos no rūgtās patiesības.
Iestājās klusums. Tad Huss sāka runāt. Viņš sacīja: „Es nevaru atteikties ne no viena atzinuma, ko esmu uzrakstījis vai pasacījis.” Pēc tam sākās šausmīga kliegšana. Pār Husu bira lāsti. Bija dzirdams, ka pieprasa balsošanu.
Pans no Hljūmas (čehu feodālis, kas pavadīja Husu uz koncilu). Visa Romas garīdzniecība ir nicināmu uzdzīvotāju un muļķu bars, kuri visu mūžu mazāk vēro sevi, nekā cūka lūkojas spogulī. Sava karaļa un visu čehu vārdā es zvēru, ka čehi šausmīgi atriebsies, ja Huss tiks vēl tālāk mocīts vai nonāvēts. Pāvesta piekritēju asinīs čehu zoss nomazgās savus spārnus. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird. Dzīvību un brīvību Husam! „Jā.”
Londonas arhibīskaps. Ja šim čeham būtu desmit dzīvības, tad es atņemtu viņam tās visas: pirmkārt, par to, ka viņš pazemojis Kristus vietnieku (pāvestu); otrkārt, par to, ka viņš izģērbis kailu garīdzniecību, neatstājot tai ne lupatiņas, ar ko aizsegt savu kailumu; treškārt, par to, ka viņš apmulsinājis daudz cilvēku. Turklāt tautai ir labāk nekā nezināt un akli ticēt. Lai šis čehs sapūst! „Nē.”
Briksenes bīskaps. Zosij nenotiks nekas ļauns, ja to noplūks un izceps. Mēs viņu jau noplūcām. Lai tā cepas šodien pat! „Nē.”
Žūras bīskaps. Es balsoju par Husa brīvību, godu un dzīvību. Kāds labums jums tiks no tā, ka zosi izceps, bet viņas spārnu spalvas izraisīs spēcīgu vētru visās zemēs? Tas akmens, ko mēs pašlaik gribam sviest uz augšu, var nokrist uz mūsu galvām. „Jā.”
Konstances bīskaps. Ja mēs rīt nesadedzināsim Husu, tad tauta parīt sadedzinās mūs visus, kas šeit esam ieradušies. Lai viņš mirst. „Nē.”
Ķeizars, noklausījies galīgo balsošanas rezultātu, nobālēja un nodrebēja; viņš zināja, ka no viņa atkarīga Husa brīvība un dzīvība. Zem tempļa velvēm iestājās kapa klusums, kad beidzās pēdējā runa un Sigismundam jautāja: „Jūsu augstība ķeizar, kāds būs jūsu galīgais lēmums – par Husa mācību vai pret to? Vai jūs atzīstat viņu par ķeceri, kas pelnījis nāvi?” ķeizars satrauktā balsī atbildēja: „Es vēl joprojām apgalvoju, ka Huss ir katrā ziņā pelnījis nāvi, ja viņš neatteiksies no savas mācības.” To pateicis, viņš piecēlās un gribēja aiziet.
Tad Huss vīrišķīgi jautāja: „Jūsu ķeizariskā augstība, vai tiešām jūs iznīcināsiet pats savu aizsardzības rakstu, kurš apstiprināts ar jūsu zīmogu un parakstu, un uzņemsieties noziegumu un solījuma laušanu?”
„Es, tev, ķeceri, tiešām apsolīju, ka tu varēsi netraucēts atbraukt uz šejieni, bet tikai uz šejieni, un to tu arī varēji. Atpakaļceļu es tev neapsolīju. Tava prasība nav pamatota. Tevi notiesāja koncils ar balsu vairākumu.” Tā atbildēja Sigismunds.
1415.gada 6.jūlijā Janu Husu sadedzināja uz sārta. Viņa sodīšana izsauca milzīgu sašutumu Čehijā.
Sacelšanās sākums. 1419.gadā notika bruņota sacelšanās Prāgā. Tauta ielauzās rātsnamā un izmeta pa logu ienīstos pilsētas pārvaldītājus. Visā Čehijā sākās pret vāciešiem vērsta sacelšanās. Čehi postīja klosterus un baznīcas, padzina vācu garīdzniekus. Tos iesauca par husītiem – Jana Husa sekotājiem. Husīti iedalījās taborītos un mērenajos - biķerniekos. Taborīti bija radikāli orientēti, bet mērenie – čehu turīgie iedzīvotāji, kas vēlējās tikai vāciešu padzīšanu.
Par dumpinieku iemīļotu pulcēšanās vietu kļuva Taboras kalns Čehijas dienvidos. Uz šejieni masveidā plūda bruņotā tauta. Te uzcēla jaunu pilsētu, tai apkārt ierīkoja nocietinājumus un nosauca kalna vārdā – par Taboru.
Cilvēkiem, kas ieradās Taborā, bija jāsamet visa sava nauda un dārglietas īpašās mucās, kas bija novietotas uz ielām. Par šiem līdzekļiem iegādājās bruņojumu sacelšanās dalībniekiem, sniedza palīdzību trūcīgajiem. Taborā visus uzskatīja par vienlīdzīgiem un tie cits citu sauca par brāļiem un māsām.
Taborītu galvenais spēks bija sacēlušies zemnieki. Kopā ar zemniekiem bija daudz amatnieku un pilsētu trūcīgo iedzīvotāju, kas cīnījās pret vācu kundzību., gribēja arī likvidēt pāvesta varu Čehijā. Taborītiem pievienojās arī daži izputējuši bruņinieki, kas arī vēlējās padzīt katoļu baznīcu un vācu feodāļus.
Atšķirībā no noteiktajiem cīnītājiem – taborītiem – otru daļu husītu dēvēja par „biķerniekiem." Pie tiem piederēja turīgi meistari un tirgotāji, kā arī lielākā daļa čehu feodāļu. Mērenie gribēja izdzīt no Čehijas vācu feodāļus un vājināt katoļu baznīcas varu. Taču čehu aristokrātija baidījās pati no savas tautas un tamdēļ rīkojās nenoteikti.
Vācu feodāļi un katoļu baznīca nevēlējās pazaudēt savus īpašumus un varu Čehijā, tādēļ organizēja pretčehu ofensīvu – krusta karu, ko izsludināja Romas pāvests. Krustnešu karaspēku vadīja pats Vācijas ķeizars (vai Sigismunds?). Krustnešu karaspēks sastāvēja galvenokārt no vācu feodāļiem, bet bija arī bruņinieki un algotņi no dažādām citām Eiropas zemēm.
1420.gadā Čehijā iebruka 100 000 vīru liels krustnešu karaspēks. Visā ceļā līdz Prāgai krustneši laupīja, dedzināja un slepkavoja. Prāga tika ielenkta ciešā lokā. Sīva cīņa norisa pie pilsētas Austrumu vārtiem, kur pakalnā bija nocietinājusies neliela taborītu vienība, kas bija ieradusies palīgā Prāgas aizstāvjiem. Taborīti atsita bruņinieku kavalērijas uzbrukumus. Izšķirošā brīdī pa pilsētas vārtiem iznāca karaspēka vienība un uzbruka bruņiniekiem no aizmugures. Krustneši tika sakauti un bēga prom no Prāgas. Kauju vadīja čehu ievēlēts karavadonis Jans Žižka.
Pāvests un Vācijas ķeizars organizēja vēl 4 karagājienus pret husītiem, taču tie visi beidzās ar čehu husītu uzvaru.
Taborītu militārā organizācija. Taborītu karaspēku veidoja galvenokārt kājinieki. To ieroči bija ar dzelzi apkalti spriguļi, no izkaptīm pagatavoti pīķi, cirvji un nūjas ar dzelzs uzgaļiem. Ar to bija pietiekami, lai sagrautu organizētos vācu feodāļu karaspēkus. Ar īpašiem āķiem zemnieki no zirgiem norāva vācu jātniekus un „nokūla” ar spriguļiem.
Taborīti ļoti sekmīgi izmantoja kaujās artilēriju. Viņi pirmie sāka lietot lauku lielgabalus, kurus pārvadāja ratos. Ar tiem Taborīti šāva uz bruņiniekiem kaujās atklātā apvidū.
Lai varētu sekmīgāk cīnīties ar ienaidnieka kavalēriju, čehu taborīti ierīkoja mobilus nocietinājumus no pajūgiem. Krustnešu armija tā arī nevienu reizi nespēja ieņemt šāda tipa nocietinājumus.
Husītu armijās bija stingra disciplīna, tajā nebija vietas zagļiem un laupītājiem. No čehu puses tas bija tautas karš pret cittautu apspiedējiem, taisnīgs un augsta bija taborītu morālā motivācija.
Viss augstākminētais noteica husītu militāros panākumus.
Jans Žižka. Tas bija izputējis bruņinieks, pieredzējis karotājs un militārs organizators. Viņa vadīti čehi uzvarēja kaujā pie aplenktās Prāgas.
Visai drīz Žižku ievainoja galvā un viņš kļuva akls. Taču tā arī turpināja komandēt armiju, viņam bija daudz jēdzīgu palīgu, kas paziņoja visu par karaspēku pārvietošanos un citas detaļas. Labi pazīdams savas zemes līdzenumus un pakalnus, aklais karavadonis nekļūdīgi izvēlējās čehu karaspēkam visizdevīgākās pozīcijas. Savas armijas priekšgalā J.Žižka bieži ieradās pavisam negaidītās vietās. Krustneši sauca viņu par „briesmīgo aklo,” dikti baidījās no tā un bieži bēga jau tikai dzirdot husītu dziesmas un ratu rīboņu.
Čehi ārkārtīgi mīlēja un godāja savu aklo karavadoni. Pēc viņa nāves sevi dēvēja par „bāreņiem.” Viņa vārdā mūsdienu Čehijā nosaukti daudzi laukumi un ielas, uzcelti pieminekļi.
Husīti pāriet uzbrukumā. Pēc J.Žižkas nāves husītu karaspēku vadīja citi jauni un talantīgi karavadoņi, kas veda husītu armijas karagājienos jau aiz Čehijas robežām.
Husīti devās karagājienos uz Poliju, Ungāriju, iebruka dziļi Vācijā un aizgāja pat līdz Baltijas jūrai. Visur postīja feodāļu pilis un klosterus, bet nedarīja pāri trūcīgajiem ļaudīm. Tie veica arī lielu propagandas darbu, jo visur izplatīja vēstules, kurās skaidroja savas cīņas mērķus. Feodāļi taborītu idejas dēvēja par „čehu indi.” „Inde” izplatījās pa visu Eiropu (kā savulaik kataru ideoloģija), daudzviet Vācijā un Polijā bija tautas nemieri.
Husītu sagrāve. Visu husītu kustību pievīla pašu biķernieku nodevība. Čehu aristokrātija tomēr baidījās no tādām tautasvaras izpausmēm. Arī pāvests un vācieši sāka meklēt līdzekļus kā čehus apspiest ar pašu čehu palīdzību, jo visi militārie pasākumi bija cietuši neveiksmi.
1433.gadā pāvests apsolīja čehu aristokrātiem atstāt sagrābtās baznīcas zemes un čehu pani organizēja karaspēku cīņai pret pašu taborītiem. Sākās pilsoņu karš.
1434.gadā pie Lipānu pilsētiņas austrumos no Prāgas biķernieki uzbruka taborītiem. Izlikdamies, ka atkāpjas, biķernieki izmānīja savus pretiniekus no vezumu aizsega un sakāva tos. Feodāļi nogalināja gūstekņus. Nedaudzos dzīvi palikušos sadzina šķūnī un naktī visus sadedzināja.
Pēc sakāves pie Lipāniem taborītu vienības turpināja cīņu līdz krita viņu pēdējais atbalsta punkts – Tabora.
Husītu karu nozīme. Čehi veselus 15 gadus spēja turēties pretī Eiropas tumsoņu un slepkavnieku varai. Taborītu organizētais zemnieku karš bija reti veiksmīgs tā laika vēsturē. Tas visdrīzāk pasargāja čehu tautu no pārvāciskošanas un kā etnosa saglabāšanas līdz pat mūsdienām. Bez husītiem visdrīzāk nebūtu vairs nekādas Čehijas.
Pēc husītu kariem sākās čehu nacionālās kultūras uzplaukums. Vācu valoda no valsts aparāta tika izspiesta, straujāk sāka izplatīties izglītība.
Husītu mācības iespaidā vēlāk izveidojās tā sauktā Morāvijas baznīca, kuru mēs Latvijā vairāk pazīstam ar nosaukumu Brāļu draudzes vai hernhrūtieši. Tiem savulaik bija milzīga loma latviešu nacionālās pašapziņas atmodināšanā un jaunlatviešu uznāciena sagatavošanā.
Varbūt vienreiz arī latviešiem būtu jāpamācas no vēstures un jāatzīst, ka tikai nacionālas latviešu valsts izveidošana var kalpot latviešu tautas interesēm un spēcīga nacionāla ideoloģija ir vienīgais pieņemamais valsts attīstības ceļš?
Saites.
Čehi.
