Herkulāna
„Hērakla pilsēta.”
Romiešu senpilsētas drupas, kas 79.gada 24.augusta izvirduma rezultātā segtas zem biezas vulkānisko iežu kārtas.
Atrašanās vieta. Itālija, Kampaņas reģions, Neapoles līča malā zem pilsētas Rezīnas.
Vēsture. Saskaņā ar leģendu Herkulānu dibinājis pats Hērakls.
Sava uzplaukuma laikā I gs. pilsēta aizņēma 12 ha platību. Tajā bija amfiteātris ar 2500 skatītāju vietām, lieliska svētnīca ar marmora statujām un akmens sienu ap to.
63.gada 5.februārī te notika stipra zemestrīce, un Herkulāna, kopā ar kaimiņu Pompejām, praktiski pilnībā tika iznīcināta. Pilsētā neesot palikusi neviena vesela ēka, tomēr pilsētnieki uzcēla pilsētu par jaunu.
Nākamos 15 gadus gandrīz nepārtraukti turpinājās dažāda stipruma seismiskie grūdieni, tomēr iedzīvotāji ignorēja šādus dabas brīdinājumus.
Pilsēta gāja bojā 79.gada 24.augustā notika jauni stipri grūdieni, ap 1:00 naktī pamodās Vezuva vulkāns (tas bija klusējis daudzus gadsimtus), un tā izvirduma laikā kopā ar kaimiņu Pompejām Herkulānai pāri vēlās dubļu lavīna, lava ielauzās ielās un cēlās arvien augstāk, noklāja visu un visus, kas nebija paguvuši aizbēgt.
Vēsturnieks Plīnijs tā apraksta katastrofu: "Vezuva pusē parādījās neparasti liels mākonis,... pēc savas formas tas atgādināja koku, tieši priedi, jo tas vienmērīgi izstiepās augšup ar ļoti augstu stumbru un pēc tam paplašinājās vairākos zaros... Pēc kāda laika uz zemes sāka līt pelnu un pemzas gabalu lietus, tie bija apsviluši un saplaisājuši no karstuma... Vairākās vietās no Vezuva pacēlās milzīgi uguns stabi, to mirdzums un spozme pastiprinājās uz apkārtējās tumsas fona... Jūra ievilkās sevī; zeme drebot it kā grūda to prom... Lielajā un melnajā negaisa mākonī uzliesmoja un uzplaiksnīja ugunīgi zigzagi, tā sadalījās ar garām liesmu mēlēm, kas līdzinājās zibeņiem, taču neredzēta lieluma... Sāka krist pelni, pagaidēm vēl reti, atskatījies redzēju, ka uz mums virzās bieza migla, kas, līdzīgi straumei, izlija pa zemi aiz mums.
Uznāca tumsa, taču ne tāda, kā bezmēness naktī, bet gan tāda, kāda ir slēgtā telpā, kad nodzēš gaismu. Bija dzirdami sieviešu vaidi, bērnu spiedzieni un vīriešu kliedzieni... Daudzi meta rokas pret dieviem, bet vairums apgalvoja, ka dievu vairāk nav un ka pasaulei iestājusies pēdējā mūžīgā nakts..."
Atšķirībā no Pompejām, kas tika pārklātas ar vieglu kaļķakmens tufu, Herkulānu pārklāja piroklastisku straumju slāņi, kuru temperatūra pārklāšanas brīdī bija 370oC. Pēc straumēm sekoja karst dubļains lavas noslīdeņi (lahari). Galu galā tas viss pārvērtās 30 m biezā sastingušā slānī.
Krītošie pelni un akmeņi biezā slānī noklāja teritoriju 15 km radiusā, apglabājot arī tādas ziedošas romiešu pilsētas kā Pompejas un Stābija. Herkulānas iedzīvotājiem bija iespējas un laiks izglābties, tomēr daži nolēma palikt mājās, bet nebēgt klajā laukā, kas tika "apšaudīts" ar lidojošiem akmeņiem. Par savām šausmām, pilsētā palikušie izdzirdēja grāvienus, jau daudz skaļākus kā iepriekš, un metās glābties uz piestātni. Tomēr ostā nebija lielu kuģu, bet mazās laivas nevarēja turēties pretim satrakotajai jūrai. Tādēļ bēgļiem neatlika nekas cits kā vien paslēpties zem ostas ēku galeriju velvēm. Grāvieni pilnīgā tumsā tuvojās pilsētai un iežu noslīdeņi pilnībā to apraka, pārvēršot arī ostu par lielu brāļu kapu. Dubļu straume sacietēja un faktiski Herkulāna tika aprakta divreiz - 7 m pelnu slānī un 20 metru sacietējušā klinšainā iezī.
Atklāšana un izpēte.Viduslaikos šai vietā tika nodibināta jauna Resīnas pilsēta. Tās iedzīvotāji reizēm vērojuši spokus, bet nav nemaz nojautuši, ka dzīvo virs simtiem bojā gājušo līķiem. Tikai XVIII gs. sākumā kāds no vietējiem iedzīvotājiem, rokot aku, uzdūrās marmora statujai. Austriešu ģenerālis Emanuels Morisons de Loreins iepirka visu apkārtējo teoriju, sāka izrakumus - to rezultāti satrieca vēsturniekus un arheologus, atjaunoja bojā gājušās Herkulānas piemiņu.
Pilsētu atklāja 1738.gadā. Galvenā loma tajā pieder Saksijas karaļa Augusta III meitai Marijai Amālijai Kristīnei, kas atstāja Drēzdenes galmu un 1738.gadā apprecējās ar abu Sicīliju karali Kārli Burbonu. Jaunā, mākslu mīlošā karaliene, klaiņojot pa Neapoles dārziem un pilīm, ar interesi aplūkoja tajās izstādītos romiešu mākslas paraugus, un uzzināja, ka daļa nejauši atrasti pirms pēdējā Vezuva izvirduma, bet citus cēla dienasgaismā pēc ģenerāļa Delbēfa vēlmes. Ģenerālim nejauši bija stipri paveicies, jo viņš taisnā ceļā bija uzdūries skatuvei, kas bija pilna ar statujām. Tādējādi tā lūdza savu laulāto draugu no jauna uzsākt šādu mākslas darbu meklējumus.
1737.gada maijā Vezuvs bija demonstrējis savu spēku: kalna sāni bija atvērušies un daļa tā virsotnes bija uzlidojusi gaisā. Karalis apspriedās ar savu inženierkaraspēka virspavēlnieku kavalieri spāni Roko Hoakinu de Alkubjerri. Vajadzēja pārvarēt 15 m biezo lavas slāni, kas bija visai ciets. No kādas akas šahtas, kuru bija izcirtis vēl Delbēfs, izcirta jaunas ejas un izurba spraugas sprāgstvielām. Parādījās arī pirmie atradumi: trīs milzīgu bronzas zirgu fragmenti.
Tālākos pētījumus savā ziņā pārņēma karaliskās bibliotēkas vadītājs marķīzs dons Marčello Venuti. Tika atrastas 3 marmora skulptūras ar togās tērptiem romiešiem, izrakstītas kolonnas un bronzas zirga rumpis. Marķīzs pa virvi nolaidās lejā un atklāja kāpnes. 1738.gada 11.decembrī atsedza ierakstu, ka kāds Rufuss par saviem līdzekļiem uzcēlis Theatrum Herculanense. Un tā, pilsētu varēja uzskatīt par atklātu. No atradumiem karalis Kārlis Burbons organizēja muzeju, kāda nebija otra pasaulē.
1750.gadā kolodēzās šahtas urbšanas laikā strādnieki uzdūrās t.s. Papirusu savrupmājas grīdas mozaīkai. Darbus vadīja spāņu kara inženieris Roks Hoakins de Alkubjerre (Rocque Joaquin de Alcubierre), kas darbojās karaļa Kārļa VII uzdevumā. Tika iegūts bagātīgs papirusu klāsts, taču tos nevarēja atritināt un tie sabirza putekļos. Tā kā Albukjerres uzdevums bija atrast karaļa kolekcijai statujas un citus mākslas dārgumus, tad 5 dažādās vietās uzietios nomelnējušos un samīcītos cilindrus, visdrīzāk, uzskatīja par nevērtīgām lietām. Sākumā tos noturēja par kokoglēm, un dažus pat sadedzināja. Šos atradumus neiedokumentēja.
Izrakumi Herkulānā un arī Pompejās norisinājās haotiski, bez kāda plāna. Vēl vairāk ļaunuma nodarīja slepenība, kuru uzspieda savtīgie monarhi, lai nepieļautu ceļotāju un zinātnieku iepazīšanos ar izrakumu materiāliem. Ar karaļa atļauju pirmo atradumu katalogu stādīja kāds Bajardi – iespējams grafomāns. 1752.gadā viņš jau bija sarakstījis 5 sējumus ar 2677 lapaspusēm. Intrigu rezultātā viņš panāca, ka tika aizliegti divu citu autoru ziņojumi.
1757.gadā nāca klajā pirmais sējums par senlietām. Tā izdošanu par 12 000 dukātiem finansēja karalis.
Vinkelmanis. Šis vācietis 1758.gadā strādāja par kardināla Albani bibliotekāru un kolekciju uzraugu. 1763.gadā viņš tika iecelts par visu Romas un Romas apkārtnes senlietu virsuzraugu. Šādā statusā viņš apmeklēja Pompejas un Herkulānu. Rezultātā tapa viens no viņa trim darbiem – „Sendschreiben” par atradumiem Herkulānā. Lai gan viņu te uzskatīja par spiegu, Vinkelmanim tomēr izdevās saņemt atļauju karalisko muzeju apmeklējumam, taču aizliedza pagatavot atradumu zīmējumus. Par spīti visām grūtībām 1762.gadā Vinkelmanis izdeva savu pirmo vēstījumu „Par atklājumiem Herkulānā” (Ūber die herculanischen Entdeckungen). Pēc 2 gadiem viņš pilsētu un muzeju apmeklēja vēlreiz un publicēja otru vēstījumu. Abos darbos viņš visai neglaimojoši izteicās par galmu un tā intrigām. Neapolē izcēlās liels sašutums par nepateicīgo vācieti.
Jaunas pilsētas uzcelšana virs Herkulānas stipri apgrūtina izpēti, tomēr 1988.gadā tāda notika pamatīgi. Pētniecības gaitā tika atklātas veselas pilsētas daļas - dzīvojamie kvartāli, termas, teātris, forums un daudz līķu.
Atomsprādziens? XX gs. Plīnija aprakstīto sēnes formas mākoni mēģināja iztēlot kā atomsprādzienu, tomēr arheologu pētījumi pilnībā noraidīja šādu notikumu norises versiju.
Aplūkojamie objekti.
Papirusu savrupmāja. Villa dei Papiri. Tā ir villa pie Neapoles līča Herkulānas ZR daļā ar bibliotēku, kuru esot izmatojis filozofs Filodēms.
1750.gadā kolodēzās šahtas urbšanas laikā strādnieki uzdūrās villas grīdas mozaīkai. Darbus vadīja spāņu kara inženieris Roks Hoakins de Alkubjerre (Rocque Joaquin de Alcubierre), kas darbojās karaļa Kārļa VII uzdevumā. Tika iegūts bagātīgs papirusu klāsts, taču tos nevarēja atritināt un tie sabirza putekļos. Tā kā Albukjerres uzdevums bija atrast karaļa kolekcijai statujas un citus mākslas dārgumus, tad 5 dažādās vietās uzietios nomelnējušos un samīcītos cilindrus, visdrīzāk, uzskatīja par nevērtīgām lietām. Sākumā tos noturēja par kokoglēm, un dažus pat sadedzināja. Šos atradumus neiedokumentēja.
Atradumi.
Erotiskie attēli. Kāds gleznojums attēloja iekāres pārņemtu satīru apskaujam kazu. Karalis Kārlis Burbons jutās šokēts par to, lika visus šos darbus nogādāt uz Romu un turēt aiz atslēgas.
Herkulānas tīstokļi. Bijušajā Neapoles karaļu pilī, kur mūsdienās atro das Neapoles Valsts bibliotēka (Biblioteca Nazionale di Napoli), atrodas papirusu restaurācijas darbnīca (Officina dei Papiri). Šeit tiek uzglabāti vairāk kā 1800 visai stipri apdeguši papirusu ruļļi. Tas ir atlikums no apmēram 800 Herkulānas grāmatām.
Uzieti pirms 250 gadiem t.s. Papirusu savrupmājā. Daži fragmenti, iespējams, ir no antīko autoru darbiem. Lielākā to daļa vēl joprojām nav izpētīti, jo vaiāk kā 300 ruļļi joprojām nav atritināti - pastāv to sadrupšanas risks. Tikai tagad parādījušās tehnoloģijas, kas var līdzēt šajā jautājumā.
2015.gadā pētnieku grupa no Parīzes Vēsturiski tekstu izpētes institūta (Institut de recherche et d'histoire des textes) amerikāņu zinātnieka Daniēla Delatres (Daniel Delattre) un fiziķa Vito Močellas (Vito Mocella) no Mikroelektronikas un mikrosistēmu institūta (Istituto per la microelettronica e microsistemi) Neapolē vadībā publicēja tehnoloģiju, kas kļuva par izrāvienu šo tekstu izlasīšanā. Tā pamatojās uz tā nelielā tintes atstātā reljefa, ko tā atstājusi uz papirusa virsmas, noteikšanu ar rentgenstaru palīdzību. Antīkajos laikos izmantoja tinti, kas sastāvēja no sodrējiem vai ogles un saistvielas. Pat pati jaunākā rentgena aparatūra nespēja atšķirt tintes kokogli no pārogļota papirusa. Delatre un Močella piedāvāja citu ideju: nelielo tintes pigmenta pacēlumu varēja noteikt ar rentgena starojuma fāzu nobīdīšanu. Tāds fāzu kontrasts iestājas tad, ja rentgena stari tiek dažādi lauzti dažādos materiālos. Lielākais šāda veida rentgenkontrastu tomogrāfijas ieguvums ir tas, ka iespējams iegūt attēlus pat ar ļoti zemu kontrastu. Metodes trūkums - par starojuma avotam nepieciešams daļiņu paātrinātājs.
Saites.
Pompejas.
Kampaņas reģions.
