Hipolits, Romas (170.–235.g.)
Kristiešu baznīcas tēvs, kurš III gs. krasi vērsās pret ķeceriem, it īpaši pret gnostiķiem.
Dzīvesgājums. Teologs. Romas bīskaps II un III gs.mijā. Savu darbību sāka, atmaskojot Romas impēriju kā velna iemiesojumu. Vēlāk tuvinās galma aprindām, lai atrastu tajās atbalstu pret savu sāncensi Kallikstu. Gājis bojā traģiskā nāvē kādas kristiešu vajāšanas laikā Sardīnijas raktuvēs.
Viņu sajauca ar diviem vai trim citiem mocekļiem, kam bija tāds pats vārds un tie bija dzīvojuši Austrumos. Uzskatīja, ka viņa mirstīgās atliekas atdusas katakombās Tiburtīnas ielā, ārpus pilsētas mūriem. Šis kvartāls arī šodien saucas viņa vārdā. 1551.gadā tika atrasta lieliski darināta 3.gs. statuja, kuras cokola vienā pusē bija viņa darbu saraksts. Romā Hipolitam bija veltītas vairākas baznīcas. Nesen starp Ostiju un Fjumičino atklāti viņam veltītas senas bazilikas pamati ar uzrakstu, kas liecina par ostas draudzes pretenzijām uz Hipolita kapenēm.
Darbi.
„Par Antikristu” – šai darbā pareģo Romas impērijas bojāeju.
„Apustuliskās tradīcijas” – domājams, ka Hipolits ir šī darba autors. Faktiem bagāta rokasgrāmata. Ilgi bija pazīstama tikai pēc nosaukuma, līdz 1910.gadā to uzgāja „Ēģiptes baznīcas konstitūcijas” dažādos austrumu tulkojumos un daļēji latīniskajā kodeksā no Veronas kapitulāriju bibliotēkas. Oriģināls bijis sarakstīts grieķu valodā.
„Lieldienu hronika” – sāk gadu skaitīšanu ar 222.gadu, kad par imperatoru kļūst Aleksandrs Sevērs.
„Visādu ķecerību atspēkojums” – plašs sacerējums.
