Hierapole
Ἱεράπολις - "svētā pilsēta."
Atrašanās vieta. Turcijas DR, netālu no Pamukales pilsētas.
Vēsture. Hierapoles pirmsākumi attiecināmi uz IV-III gs.pmē., kad grieķi sāka labiekārtot vietu, kas bija slavena gan ar saviem karstajiem, dziednieciskajiem avotiem, gan arī alu, kuru, tās toksisko izgarojumu dēļ uzskatīja par ieeju Pazemes valstībā.
Cerībā izārstēties, vai vismaz gūt kādu atelpu no slimības veldzējoties baseinos ar silto avotu ūdeņiem, uz Hierapoli devās turīgi cilvēki no tuvienes un tālienes. Pilsēta kļuva par slavenu sava laika dziedniecisko kūrortu, tomēr pat minerāliem bagātie avoti visiem sirgstošajiem nespēja līdzēt un ar laiku pie tās izveidojās arī iespaidīga nekropole.
133.g.pmē. Hierapole, kopā ar pārējo Pergāmas karaļvalsti, kļuva par Romas Āzijas provinces sastāvdaļu. 60.gadā pilsētu stipri izpostīja zemestrīce, taču romieši to atjaunoja. Lielāko uzplaukumu tā sasniedza II un III gadsimtā.
Hierapoles tempļi tika slēgti IV gadsimtā, kad imperators Konstantīns pieņēma kristietību par valsts reliģiju un baznīca sāka cīņu pret iepriekšējo dievu kultiem. V gadsimtā pilsētā uzcēla vairākas kristiešu baznīcas, tomēr līdz pat VI gadsimtam tā bija viens no antīkās pasaules norieta laika pēdējo pagānu un filozofu svētceļojumu galamērķiem. Sākot ar VI gadsimtu, Hierapole pagrima, lēnām pārklājoties ar ūdeni un travertīna slāņiem, līdz cilvēki to pavisam pameta pēc 1334.gada zemestrīces.
Izrakumi pilsētā sākās XIX gadsimtā.
Pilsētas izpēte. Itāļu arheologi mūsdienu Turcijas pilsētas Pamukales pievārtē atrodošās Hierapoles izpēti uzsāka jau 1957.gada un kopš tā laika Plutoniona atrašanās vieta bijusi viens no saistošākajiem jautājumiem. Lai gan tūristiem kā Plutonions tika rādīta kāda līdz pusei aizmūrēta niša, aiz kuras atrodas neliela ala ar plaisu grīdā, no kuras izplūst indīgie garaiņi, ne visi pētnieki bija pārliecināti, ka tā ir īstā vieta.
Profesors Frančesko Dandrija Hierapolē strādā jau vairākus gadus un kļuva plašāk pazīstams 2011.gadā, kad paziņoja, ka atradis kapu, kur savulaik atradušās svētā Filipa, viena no 12 Jēzus apustuļiem mirstīgās atliekas.
Uzsākot atsegt vietu, kur jau tā bija daudz drupu no senajām ēkām, kas, domājams, sagāzušās zemestrīcē, arheologi zem tām uzgāja vēl citu celtņu paliekas. Viņi atrada joniešu tipa puskolonnas uz virs tām uzrakstus, kas liecina, ka tur atradies apakšzemes dievībām, Plūtonam un Korei (Persefonei), veltīts templis.
Aplūkojamie objekti.
"Elles vārti." Par tādiem antīkajā pasaulē dēvēja alu, kura, no tās izplūstošo indīgo tvaiku dēļ tika uzlūkota kā viena no ieejām Aīda-Plūtona pārvaldītajā mirušo valstībā. Hierapolē tāda ala bija.
Plutonions. Plutonionu uzskata par vecāko Hierapoles templi, kas pašos pirmsākumos saistījies ar frīģiešu dievieti Kibeli, kuras kultu vēlāk pārņēma grieķi. Līdzās alai un pie tās esošajiem ārstnieciskajiem sēra avotiem apm. III gs.pmē. tika ierīkots Plutonions - veļu valdniekam Plūtonam veltīts templis, uz kuru, cerot vai nu uz izārstēšanos vai uz pravietisku zīmju saņemšanu sapnī, no tuviem un tāliem apgabaliem devās svētceļnieki.
"Šī vieta ir pilna ar tik blīviem tvaikiem, ka tur ieejot gandrīz nevar saskatīt zemi. Ikviens dzīvnieks, kas nokļūst alā, vienā mirklī nokrīt zemē beigts," - raksta grieķu ģeogrāfs Strabons (64./63.g.pmē.-24.g.), kurš pats personīgi apmeklējis Hieropoli. "Es ielaidu alā zvirbuļus un tie tūlīt izlaida garu," - viņš piebilst. Strabons stāsta, ka tikai Kibeles priesteri - einuhi - varējuši ieet alā un iznākt atkal ārā dzīvi, tā radot pārliecību par dievišķu spēku izmantošanu. Kā viņiem tas izdevies - vai pamazām pieradinoties pie indīgajām gāzēm un ilgstoši aizturot elpu, jeb viņi pamanījušies slepeni izmantot kādus tīra gaisa avotus, to varam tikai minēt. Uz to gāja svētceļnieki, kas no Plūtona (viens no Aīda vārdiem, "bagātais") orākula vēlējās saņemt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Tie, kas gribēja paši, bez starpniekiem uzzināt Plūtona vēstījumus, vai, kuriem, varbūt, nepietika naudas, ko samaksāt orākulam, varēja, nomazgājušies baseinā, gulēt pa nakti pie tempļa un pamodušies censties atcerēties, ko redzējuši sapņos. Ļoti iespējams, ka "elles vārtu" izgarojumi gulētājiem varēja izsaukt arī dažādas halucinācijas.
Lai svētceļnieki un vienkārši ziņkārīgie varētu paši droši pārliecināties par alas garaiņu nāvīgumu, priesteri viņiem pārdeva putnus un dzīvniekus, kas, kopā ar atlīdzību par pareģošanu, tiem deva krietnus ienākumus.
Filipa kaps. Esot atradies Hierapolē (mūsdienu Turcijā). Profesors Frančesko Dandrija Hierapolē strādā jau vairākus gadus un kļuva plašāk pazīstams 2011.gadā, kad paziņoja, ka atradis kapu, kur savulaik atradušās svētā Filipa, viena no 12 Jēzus apustuļiem mirstīgās atliekas.
Raksti.
Turcijā atrasti sengrieķu "elles vārti."
Izrakumos Hierapolē atrod "elles vārtu sargu" statujas.
Saites.
Sengrieķu kultūras centri.
Turcija.
