Aliens

Galiopoles operācija un NLO

Galiopoles operācijas mērķi. 1915.gada sākumā sabiedrotie (Anglija, Francija) centās savā pusē dabūt Itāliju un neitrālās Balkānu valstis - Bulgāriju, Rumāniju, Grieķiju un no Vācijas bloka atšķelt Turciju. To varēja sekmēt veiksmīga sabiedroto operācija pret Turciju, tādēļ tika nolemts turkiem dot triecienu vissvarīgākajā vietā - ieņemt Stambulu un nodibināt Sabiedrotiem brīvu satiksmi caur Dardaneļiem ar Krieviju.

Militārā operācijas sagatavošana. Tā sākās ar šaurumu aizsargājošo fortu bombardēšanu no 9.februāra - 8.martam, kas nedeva cerētos rezultātus.
18.martā admirāļa Robeka vadībā 18 lielākie karakuģi (bruņu kuģi: britu Agamemnon, Irresistible, Ocean, franču Gaulois, Suffren un britu bruņu kreiseris Infleksible) uzbruka Dardaneļiem atklāti. Pēc lieliem zaudējumiem flote vakarā bija spiesta atkāpties.
Tika nolemts ķerties pie sauszemes operācijas. ekspedīcijas korpusam bija jāieņem Galiopoles baterijas, lai tā atvieglotu ceļu kara flotei šauruma forsēšanai. Ģenerāļa Hamiltona rīcībā nodeva līdz 5 divīzijām jeb 67,5 bataljoniem (kopumā 81 000 cilvēku) ar 160 dižgabaliem. Sabiedroto bāze bija Lemnas salā.
Savukārt turki aizsardzībai salūkoja 5.armiju ģenerāļa Sandersa (Mazais Zaļais domā, ka tas laikam nav turks?) vadībā, no tās 14.korpusu (3. un 11.kājnieku divīziju) novietoja Āzijas krastā un 3.korpusu (9., 5. un 7.kājnieku divīziju un 2.kavalērijas brigādi) - Eiropas krastā.

Militārā operācija. Tā sākās 25.aprīlī. Angļu 29.kājnieku divīzija ar lieliem zaudējumiem izsēdās un nocietinājās Galiopoles pussalas dienvidos trijās atsevišķās vietās. Vienlaikus Āustrālijas-Jaunzēlandes korpuss Ansak (5 brigādes) ieņēma pozīcijas Ari-Burnu klintīs ziemeļos no Gabatepes. Laikā no 24.-30.aprīlim Sabiedrotie, zaudējot 17 000 vīru, bija ieņēmuši šadu placdarmu: 29.divīzija dienvidos 5 km dziļu joslu, bet Ansak ziemeļos 1,5 km platu un 0,5 km dziļu stūri, ko 26.aprīlī tomēr drusku paplašināja. Ziemeļu virziens bija svarīgāks, jo veda tieši uz Maidas līci, kura piekrasti ieņemot varēja kontrolēt Dardaneļu jūras šaurumu pie Kilid-Bāras.
29.aprīlī sabiedrotiem ieradās indiešu brigāde, pēc tam franču 2. un britu 42.divīzijas. Turki no Āzijas pārsvieda 11. un lielāko daļu 3.divīzijas. no 1.armijas Sandersa rīcībā nodeva 12., 15. un 16.divīzijas. Tomēr laikā no 24.aprīļa - 5.jūnijam Sabiedrotie savus mērķus tā arī nesasniedza: flotei ceļš nebija atvieglots. Tomēr arī turkiem neizdevās atspiest desantu jūrā.
Sabiedroto flote cieta jaunus zaudējumus: 13.maijā tika nogremdēts Goliath, 22.maijā - Triumph, 26.maijā - admirālkuģis Majestic. Galu galā flote izstājās no karadarbības un noenkurojās Mudras līcī. Pēc 4.jūnija neveiksmīgā uzbrukuma kritijas virzienā Sabiedroto operācijas te vispār tika izbeigtas.
Tikai jūnij abeigās franču Ārzemnieku leģions un zuāvi ieņēma Turku pupu (laikam kāds forts?) frontes labajā spārnā un briti - Bumeranga reduti kreisajā spārnā. 29.jūnijā Envers-pašā ar lieliem spēkiem mēģināja atsviest jūrā Ansak kreiso spārnu, taču bez panākumiem. Tālākās cīņas ieņēma pozicionālu raksturu.
Jūnijā un jūlijā Hamiltonam pienāca klāt 9.korpuss (10. un 11.divīzijas), 13., 53. un 54.divīzijas. Augusta sākumā sabiedrotie nolēma ieņemt Sari-Bair paaugstinājumus, kas valdīja pār Ansak kreiso flangu un pussalas šaurāko vietu, lai pārtrauktu turkiem satiksmi ar pussalas dienvidiem. Desantam tika izraudzīta Nibrunezi piekraste dienvidos no Suvlas līča. Vispārējs uzbrukums sākās 6.augustā ar uzbrukumu kritijas un Ači-Babas virzienā, kas tomēr arī 7.augustā panākumus neguva. naktī uz 7.augustu Ansak ar piekomandēto 13.divīziju un 29.indiešu brigādi pārgāja uzbrukumā Ari-Burnu rajonā, pie kam labajā spārnā un centrā guva panākumus, bet kreisajā spārnā nonākt sakaros ar Suvlas desantu neizdevās. 9.augustā ar rezervju (5.divīzijas) palīdzību turki viņus atspieda gandrīz vai izejas pozīcijās. 10.augustā britu uzbrukumam sekmju nebija un ziemeļu fronte stabilizējās 400-1200 m attālumā no krasta.
Pati desanta izsēdināšana norisa sekmīgi, un naktī uz 5.augustu 11.divīzija (32. un 33.brigāde) jau bija Nibrunezi krastā un sāka virzīties uz Šokolādes kalnu. 10. un 11.divīzijas pārējās daļas izsēdās dienvidos no Sāls ezera ietekas jūrā un pie Hari-Babas. Sabiedrotie savas sekmes uzreiz neizmantoja, kas atļāva turkiem organizēt pretuzbrukumu. 7.augusta vakarā 9.korpusa (Suvlas desanta) fronte stiepās no Kireštepes pakājas uz dienvidiem līdz Šokolādes augstienēm. Atstarpe starp 9.korpusa labo un Ansak kreiso flangu nebija ieņemta. 8.augustā 9.korpuss palika uz vietas, lai gan Ansak cīnījās par Sari-Bair virsotnēm. Turki tā pasivitāti tomēr neizmantoja.
11.divīzijas mēģinājumu 9.augustā ieņemt Anafarta kalnu turku 12.divīzija atsita - nepalīdzēja arī 53.divīzijas atbalsts. Turki centrā sakopoja 7. un 12.divīziju un ar 4.divīzijas palīdzību no dienvidiem pārgāja uzbrukumā pret Ansak kreiso spārnu, taču tika atsisti. Ansak uzbrukumu 10.augustā uz Sari-Bair ziemeļu nogāzi atsita turku 8.divīzija.

NLO nolaupa Norfolkas pulku. 1915.gada 10.-21.augustā abas puses pārgrupēja spēkus. Kaut kad šajā laikā (minēti gan 12., gan 21.augusts) pilnā sastāvā esot pazudis britu Norfolkas kājnieku pulks - 266 karavīri (16 virsnieki un 250 ierindnieki). Vai 266 vīri tomēr nav par maz priekš pulka, laikam jau tas būs bijis viens šī pulka bataljons. Šo n otikumu esot novērojuši austrāliešu-jaunzēlandiešu  korpusa kareivji un virsnieki, kas karoja pret turkiem angļu karaspēka sastāvā.
Trīs aculiecinieku jaunzēlandiešu stāstījums. Jaunzēlandes un Austrālijas korpusa karavīri piedalījās pēdējo dienu smagākajās kaujās augstienē Nr.17 Sulvas līcī. 21.augusta rītā virspavēlnieks Hamiltons pavēlēja kareivjiem pāriet Sulvas ieleju un ieņemt 60.virsotni, kurā bija nocietinājušies turki.
Pēc vieniem datiem, tajā rītā visu ieleju esot segusi bieza migla, ko nespējis izdzenāt pat spēcīgais DR vējš.
Citas ziņas, ko (savās atmiņās?) sniedzis angļu ģenerālis Keningems - rītausma bija dzidra, pie debesīm neviena mākonīša. Izņēmums bija 6–8 maizes klaipam līdzīgi mākoņi, kas bija pilnīgi vienādi un atradās gaisā virs augstienes Nr.60. Lai gan vējš pūta no dienvidiem ar ātrumu apmēram 6–8 km/st., karavīri ievēroja, ka tie nemaina formu un nepārvietojas. No karavīru novērošanas pozīcijām, skatoties 150 m tālāk, mākoņi atradās 60 grādu leņķī. Zem šiem mākoņiem uz zemes atradās vēl viens nekustīgs, pārējiem līdzīgs mākonis. Tas bijis ap 245 m garš, 65 m augsts un gandrīz 60 m plats. Mākonis izskatījās ļoti biezs, likās, ka pat blīvs. Mākonis atradās aptuveni 900 līdz 1100 m attālumā no kaujas darbības vietas britu okupētajā apgabalā. To visu vēroja 22 Jaunzēlandes 1.karalauka rotas 3.sekcijas 22 karavīri, ieskaitot trijus šīs liecības sniedzējus.
Liecinieki bijuši ap 1350 m uz DR no mākoņa. Novērošanas vieta atradās apmēram par 90 m augstāk ar augstieni Nr.60. Vēlāk noskaidrojās, ka mākonis sedzis sausu upes gultni (Kajalikdere), un novērotājiem bija lieliska redzamība uz visām mākoņa pusēm. Tas bija gaiši pelēcīgs, tāpat kā citi.
1./4/ Norfolkas pulks, kurā bija daži simti karavīru, maršēja pa šo upes gultni virzienā uz augstieni Nr.60. Sasnieguši mākoni, viņi neapstājoties soļoja tanī iekšā, taču neviens tā arī nenāca ārā. Pēc kādas stundas, kad visi karavīri bija iesoļojuši iekšā, mākonis atrāvās no zemes un lēnām pacēlās gaisā, līdz bija sasniedzis pārējos mākoņus. Paskatoties vēlrez, likās, ka tie visi ir vienādi. Visu laiku tie bija atradušies gaisā vienā līmenī. Taču, tiklīdz atsevišķais mākonis bija sasniedzis pārējo mākoņu augstumu, tie visi kopā sāka kustēties Trāķijas virzienā. Pēc 45 minūtēm neviens no tiem vairs nebija redzams.
Šie trīs liecinieki vēlāk redzēto apstiprinājuši ar zvērestu. Liecība gan sniegta tikai 50.desantēšanās gadadienā, t.i. ap 1965.gadu. Liecinieki: 4/165 sapieris F.Reihards, Matata, Plenti līcis; 13/416 sapieris F.Ņūness, Kingstrīta 157, Kembridža; Dž.Ņūmens, St.Freiberga, Oktumoktai, Tauranga.
Vēl kāda neidentificēta liecība. „Viņus ietina šim gadalaikam neparasta migla. Migla atstaroja saules starus tik stipri, ka spilgtums žīlbināja artilērijas novērotājus, un viņi nevarēja uzturēt sprostuguni. Par gandrīz 250 karavīriem vēlāk nekas nav ne dzirdēts, ne redzēts.”
Tālākais. Norfolkas pulku angļu militāristi uzskatīja par iznīcinātu vai pazudušu. Tūlīt pēc Turcijas kapitulācijas 1918.gadā Lielbritānija pirmo reizi pieprasīja izdot gūstekņus. Turcija atbildēja, ka šo pulku viņa gūstā nav ņēmusi. Viņi pat nav zinājuši par tā eksistenci. Laikā starp 1914. un 1918.gadu pulkā bijuši no 800–4000 kareivju.

Tālākā operācijas norise. Suvlas frontē turki koncentrēja veselas 10 divīzijas. Sabiedrotie, dabūjuši zināt par turku spēku pārsviešanu no dienvidiem uz ziemeļiem, nodeva 9.korpusa rīcībā no Ansak kavalērijas sastādīto 2.divīziju un 18.-20.augustā pārsvieda uz Suvlu 29. un 42.divīzijas. pastiprinātais 9.korpuss 21.augustā devās uzbrukumā un 29.divīzija ieņēma Simitar augstienes, bet Ansak - augstienes ar zīmi "60" un Suzak-Kuju, līdz ar to tika nodibināti sakari starp Ansak un 9.korpusa flangiem.

Galiopoles operācijas beigas. Turki uzskatīja Suvlas kaujas par izšķirošām Stambulai un tamdēļ nežēloja ne spēkus, ne līdzekļus. Augusta beigās tiem Galiopoles pussalā bija 14 divīzijas un vēl divas Āzijas krastā. Arī sabiedroto spēki bija pieauguši līdz 15 divīzijām. Suvlas kaujas izšķīra Galiopoles operācijas likteni turkiem par labu.
Septembrī cīņas pussalā turpinājās, bet bija jau izmainījusies ģeopolitiskā situācija. Turku sekmes deva Bulgārijai iemeslu mobilizēt savu armiju un vērst to pret Serbiju. Pēc Suvlas neveiksmēm Sabiedrotie sāka mest skatus uz Salonikiem. Tādēļ vācieši uz Egejas jūru nosūtīja 13 zemūdenes, kas stipri traucēja ekspedīcijas korpusa apgādi. Tas cieta arī no klimatiskajiem apstākļiem.
Sakarā ar to visu un arī sabiedroto nodomu iespaidot Bulgāriju caur Salonikiem, izvirzījās jautājums par karaspēka evakuāciju no Galiopoles pussalas. Tā arī tika veikta laikā no 1915.gada 18.decembrim - 1916.gada 9.janvārim.

Zaudējumi. Krituši, ievainoti un bez vēsts pazuduši: britiem - 119 729 vīri (te arī NLO nolaupītie!), frančiem - 26 500, turkiem - 186 000 (aziātiem cilvēki netiek tik strikti uzskaitīti!?). Sabiedrotiem jāpieskaita vēl saslimušie - 120 000, laikam taču kādas epidēmijas?

Secinājumi. Droši vien, ka Sabiedrotiem būtu sekmējies labāk, ja būtu darbojies pēkšņuma moments. Tomēr tā vietā jau 1914.gada 3.novembrī un 22.decembrī sabiedroto flote apšaudīja turku Dardaneļu fortus, ko atkārtoja arī 19., 25. un 26.februārī un 18.martā 1915.gadā. Draudus pret Dardaneļiem uzsvēra arī korpusa formēšana Ēģiptē. Bet jau ekspedīcijas korpusam izceļoties, tas sastapa spēcīgu un labi organizētu turku aizsardzību.
No šī soperācijas tomēr ieguvēji ir krievi un armēņi, jo Turcija nespēja pietiekoši uzmanības un resursu veltīt cīņām Kaukāza frontē. Tā paša iemesla dēļ nevarēja pienācīgi uzbrukt arī britiem pie Suecas un citur Ēģiptē.

Saites.
I Pasaules karš (1914.-1918.g.).