Aliens

Golems

Ar maģijas palīdzību kabalā varēja atdzīvināt dažādas radības. Tas tiek uzskatīts par ķecerīgu parodiju Dieva Ādama radīšanas aktam. Tādēļ vairākās reliģijās (judaismā, islāmā) aizliegts attēlot cilvēkus un dzīvniekus.

Golems (senžīdu valodā גולם‎ - gōlem, „neizveidotā, bezveidīga viela,” „embrijs”) sekundārajā žīdu mitoloģijā, Kabalā ir ar maģiskiem līdzekļiem atdzīvināms māla milzis. Priekšstatā par golemu saplūduši no Genesis antropogoniskā mīta aizgūtais atzinums par to, ka Dievs pirmo cilvēku Ādamu radījis no zemes pīšļiem (1.Mozus grāmata 2:7) un apokrifu spekulācijas par Ādama milzu augumu un spēku.
Jauno laiku sākumā Kabalā bija izplatīta doma, ka daži sakrālajai sfērai tuvi kabalisti var ar maģiskiem līdzekļiem iedvest dzīvību viņu radītajās māla statujās (golemos) un izmanto kā savus palīgus. Taču nereti esot bijuši gadījumi, kad golemi nav pakļāvušies savu radītāju pavēlēm un vērsušies pret viņiem.
Visslavenākais stāsts par golemu ir saistīts ar žīdu augstāko rabīnu Levi ben Bezazelu (Loew ben Bezalel) Prāgā, kurš dzīvojis XVI gs.

Vēsture. Saskaņā ar kabalistiskās tradīciju, pirmais cilvēks, kuram bija darīšana ar golemu bija Ābrams. Vecākajā Kabalas grāmatā Sefer Jetzirah stāstīts, ka Ābrams bija dižs brīnumdaris un mags, kurš izmantojis bilžainu „Ādama grāmatu” (Safīra grāmatu”). Ar golemu radīšanu nodarbojies arī Mozus, kurš no Jahves Sinaja saņēma divas Toras - rakstīto (Dekalogu) un mutisko (slepenas ziņas, kas attiecās uz Ādama radīšanu).
Mūsu ēras I gs. Aleksandrijā, sākoties žīdu vajāšanām, grieķi apgalvoja, ka pie visa vainīgi rabīni, kas nodarbojušies ar miroņu atdzīvināšanu un likdami tiem veikt noteiktus uzdevumus. Rabīni šīs gudrības iemācījušies, studēdami Mozus un citu praviešu rakstus. Aleksandrijas žīdi gan nenodarbojās ar nekromantiju, tas ir ar zīlēšanu pēc līķu ķermeņa daļām un orgāniem, toties burves gan centās apaugļot nedabiskā veidā un vēl citas nelāgas darbības. Par to rakstījis žīdu filozofs Aleksandrijas Filons (ap 20.g.pmē. - ap 45.-50.g.mē.). Aleksandrijas Filons rakstījis, ka burves dzimumceļos tikušas ievadītas kāda koka sēklas, pēc tam viņa piekopusi dzimumdzīvi, cerot, ka tādā ceļā ieņemtais cilvēks klausīs visādām pavēlēm. Filons raksta, ka šīs burves dēvējušas savus ķermeņus par Paradīzi, bet koka sēklas - par „atziņas koka saknēm.” Apaugļojošo šķidrumu saukušas par „paradīzes dārza avotu.”
Žīdu filozofs no tiesas ticējis golema esamībai. Grāmatā „Bībeliskās senatnes grāmata,” no kuras saglabājusies neliela daļa, viņš golemam veltījis pat veselu nodaļu, lai gan vārdā to nesauc. Kaut kur Filona rakstos ir runa par „Ādama pamošanos,” kuras liecinieks bijis filozofs. Saprotams, ka runa nav par Bībeles Ādamu. Šajā kontekstā minēts „bezgrēcīgs Ādams.”

Senākās leģendas. Senākie stāsti datējami ar agrīno jūdaismu. Talmudā (traktātā Sanhedrin 38b) Ādams sākotnēji tika radīts tāpat kā golemi, kad viņa pīšļi „mīcīti bezveidīgajā konsistencē.” Līdzīgi Ādamam, visi golemi tiek radīti no māliem, pīšļiem. Viņus radīja tie, kas bija ļoti svēti un tuvi Dievam. Ļoti svēts cilvēks bija tāds, kas centās tuvoties Dievam un tā darot varēja iegūt kādu daļu no Dieva gudrības un spējām. Viena no šim spējām bija dzīvības radīšana.

36 taisnie. Leģenda par 36 taisnajiem radās agrajos viduslaikos. Pēc šīs leģendas Dievs reizi 360 gados pievēršas pasaulei, lai norēķinātos par cilvēku pastrādātajiem grēkiem. Šie rēķini var beigties ar pasaules galu. Dievs ar grēcīgo pasauli neizrēķinās tikai tāpēc, ka katrā paaudzē ir atrodami 36 taisnie, kas remdina viņa dusmas. Šo taisno dēļ Dievs atliek pasaules galu, jo līdz ar grēciniekiem tiks piemeklēti arī taisnie. Kabalas grāmatā Zohar 36 taisnos sauc par „debesjuma balstiem,” kas novērš debesu „iegāšanos.” Šie 36 taisnie dzīvo atsevišķi un cits par citu neko nezinot. Par viņiem zina tikai Dievs un Sātans. Pat paši taisni nezina par savu taisnumu. Sātans labi zina, ka viena balsta ielūšana apdraud visu celtni, bet divu balstu ielūšana draud jau ar visas celtnes sabrukšanu. Tāpēc Sātans nemitīgi kārdina taisnos, sūta viņiem nelaimes, vājā un sēj šaubas viņu dvēseles.
Tāpēc pazīstamākie kabalisti, kuri saglabājuši golema radīšanas noslēpumu, slēptuvē simts gados reizi rada mākslīgo cilvēku, nezināmu „trīsdesmit septīto taisno.” Kabalisti rada golemu, ne jau pašu slavai, bet gan, lai tas būtu „rezerve,” gatavs stāties pretī Sātanam.

Golema misija. Golema uzdevums ir viens. Neitralizēt Sātanu ar tādu rīcību, kas iedrošina taisnos un neļauj atkāpties. Golems var būt karavīrs, valdnieks, vadošs garīdznieks, parasts cilvēks.

Golema radīšanas māksla. Golema radīšana ir māksla, kurā gadās pieļaut arī kļūdas. Tā kā golems ir cilvēka roku darbs, tas ir kaut kādā ziņā nepilnīgs - tam var trūkt zināšanu, gudrības, spēka, vīrišķības, līdzcietības. Šī iemesla dēļ kabalisti vienmēr izgatavo golemu divos variantos. Pēc androīdu pārbaudes kabalisti iznīcina nepilnīgāko no tiem. Vārds, kas iedveš golema dzīvību, ir EMET ("taisnība"). No šī vārda darina vārdu MOT("nāve"), pārmainot burtus un nederīgais golems mirst, bet derīgais dodas pasaule, lai veiktu ieprogrammēto misiju.
Iespējams, ka Filons bijis liecienieks golema radīšanā, kas notikusi viņa laikā Aleksandrijā vai kāda citā Ēģiptes pilsētā (bet ne Jēzus brīnumdarbu liecinieks, kaut gan bijis viņa laika biedrs. Kāpēc Aleksandrijas Filons nepiemin nekur Jēzus brīnumdarbus? Lūk, jautājums, ko kristieši varētu paši sev uzdot).

Kā atpazīt golemu? Ārēji golemi nav atšķirami no citiem cilvēkiem, pat ja būtu manāms, ka viņi kaut kādā ziņā atšķiras no pārējiem.
Kabalistiskajā literatūrā minētas septiņas stigmas (fiziskas, psihiskas, ķermeniski garīgas):

- Zīme pierē, kas līdzinās izsmērētai X vai Y zīmei;
- Sīks kreisās vai labās pēdas defekts, kura ievainojums izraisa tādu asiņošanu, ka golems iet bojā;
- Krūšu kurvja iedobums sirds apvidū;
- Neauglība, seksuālās tieksmes trūkums, pat dzimumorgānu atrofēšanās;
- Runas traucējumi (stostīšanās, mēmums);
- Savas piederības cilvēcei neapzināšanās(ekstremāla rīcība, vispārpieņemtā noliegšana, reliģijas, morāles, likumu neievērošana);
- Ilgmūžība, kuras pamatā ir golema specifiskā konstrukcija, arēji - novecošanās pazīmju trūkums, dabiska ķermeņa šūnu atjaunošanās.

Leģenda par Prāgas golemu. Visslavenākais stāsts par golemu saistīts ar vadošo Prāgas žīdu rabīnu Levu ben Bezalelu, pazīstamu arī kā Maharalu (Maharal), kas kā stāsta, radījis golemu, lai tas aizsargātu Prāgas geto no pretžīdiskiem uzbrukumiem un grautiņiem.
Saskaņā ar leģendu, Prāgas žīdu izraidīšana vai slaktiņi notikuši Svētās Romas imperatora Rūdolfa II valdīšanas laikā. Lai aizsargātu žīdu kopienu, rabīns radīja golemu no māliem, kas ņemti no Vltavas upes krastiem, un ar rituāliem un žīdu maģiskajām formulām iedvesa tajā dzīvību. Kad šis golems bija pieaudzis, tas kļuva aizvien spēcīgāks, nogalinot žīdu kopienai nepiederošus cilvēkus un izraisot aizvien lielākas bailes. Dažādas stāsta versijās teikts, ka golems iemīlējās rabīna meitā, un kad ticis atraidīts, kļuvis par varmācīgu briesmoni. Dažas versijās golems galu galā uzbrucis savam radītājam vai citiem žīdiem.
Imperators lūdzis rabīnu Levi iznīcināt golemu, apsolot pārtraukt žīdu vajāšanu. Rabīns golemu deaktivizēja, izdzēšot pirmo vārda emet burtu, kas bija uzrakstīts uz golema pieres, nu izveidojās žīdu vārds met, kas nozīmē „nāve.” Golema ķermenis tika uzglabāts attic genizā (genizah) of the Old New Synagogue, kur to varētu atdzīvināt no jauna, ja justu vajadzību. Saskaņā ar leģendu, rabīna Levi golems vēl aizvien guļ sinagogas mansardā. Dažās leģendas versijās izklāstīts, ka golems tika izzagts no genizas un apbedīts Prāgas kapsētā Žižkovas rajonā, kur tagad slejās lielais Žižkovska tornis. Nesenā laika leģenda vēsta, ka nacistu aģents Otrā pasaules kara laikā uzkāpis sinagogas bēniņos/mansardā un mēģinājis iznīcināt golemu, taču viņš nomiris uz vietas.
Visslavenāko leģendu par Prāgas golemu parasti uzskata par žīdu tautas nostāstu, kas radies XVIII gs. beigās. Žīdu literatūras vēsturnieks Elijs Ešeds (Eli Eshed) uzskata to par nesenu literāru izdomājumu. Pēc Ešeda leģendu bija radījis žīdu vācu rakstnieks Bertolds Auerbahs (Bertolds Auerbach), kuru viņš izklāstījis savā 1837.gadā uzrakstītajā novelē „Spinoza.” Ešeds pierāda, ka leģenda kalpojusi par „sprūdu” gandrīz tūlītējai eksplozijai, publicējot dažādas poēmas, stāstus, lugas un noveles, radot mānīgu iespaidu, ka tas ir „sens tautas nostāsts,” kaut gan īstenībā bija pilnīgi moderns labi pazīstama rakstnieka izdomājums. Šis stāsts par golemu vēlāk parādās gravīras 1847.gadā Sipūras galerijā (Galerie der Sippurim), žīdu stāstu krājumā, ko Prāgā publicēja Volfs Pašēls (Wolf Pascheles) it kā tas būtu labi zināms „vecs” tautas nostāsts.
Galēji ortodoksālie autori apgalvo, ka tajā ir senākās golemu stāstu/a liecības. Rabīns Menahems Mendelis Šnersons (Menachem Mendel Schneerson) rakstīja, ka viņa sievastēvs stāstījis viņam, ka viņš redzējis golema atliekas Altnevas skolas (Alt-Neu Shul) bēniņos.
Daudzas mūsdienu leģendas par golemu versijas balstās uz Katca (Katz) manuskriptu. Šis manuskripts, domājams, ir sen pazudusī rabīna Leva znota dienasgrāmata, kurš bija palīdzējis rabīnam radīt golemu. To 1909.gadā Varšavā publicēja Judls Rozenbergs (Yudl Rosenberg). Viņš apgalvoja, ka manuskriptu uzgājis Meca (Metz) galvenajā bibliotēkā, pārtulkotu to jidišā kā "Maharalas brīnums: Prāgas golems" (Niflaos Maharal : Ha Golem Al Prague, angliski - Wonders of the Maharal: The Golem of Prague). Daudzi zinātnieki domā, ka Katca manuskriptu ir safabricējis pats Rozenbergs, un, ka viņa stāstījumā ir senāku leģendu izpušķojumi.
XX gadsimta sākumā šo nostāstu savā romānā „Golems” izmantojis Austrijas žīdu rakstnieks G.Meinriks.

Post scriptum: Šī ir eseja par golemu. Andris neuzdrošinās apšaubīt golemu eksistenci, jo pierādījums golemu eksistencei ir alieņu golems, kurš savos rakstos apgaismo zinātnes nekonsekvenci.