Garamanti
Grieķi senci Garamantu uzskatīja par pirmo cilvēku.
Pēc Hērodota vārdiem viņi tika pamazām atspiesti uz DR. Tā Lībijas garamanti atkāpās un dzīvoja Džado (Džermas?) oāzē, uz dienvidiem no Fecānas. 19.g.pmē. tos sakāva romieši Balbas vadībā. Savos vienass kaujas ratos ar 4 iejūgtiem zirgiem tie šķērsoja Sahāru un uzbruka nēģeru ciltīm.
Arī Strabons piemin līdzīgus ļaudis - farusijus no Rietumsahāras, laikam sanhadžu tautiņas priekštečus.
Abu vēsturnieku vārdus apstiprināja Sahārā uzietie zīmējumi uz klintīm – kaujas rati ar diviem riteņiem un četriem zirgiem.
Domā, ka garamanti bija kušītu-berberu izcelsmes. Mūsu ēras II gs. tos pakļāva citi berberi, kuriem bija spēkā vēl matriarhāts. Vēlāk tie sajaucās ar nēģeru ciltīm, kas dzīvoja Augšējās Nigēras dienvidu krastā un pārņēma to valodu. Šodien garamanti dzīvo tikai vienā ciemā – Koromancā.
Kartē gan atrodams tikai Korinca ciems, laikam jau ir tas pats. Atodas Nigēras dienvidu krastā tikai 6 jūdzes no Bandiagāras, pašā dogonu zemes centrā.
Hērodota „Vēstures” 4.sējumā teikts: garamanti dzīvo „tālāk uz dienvidiem... mežonīgo zvēru zemē.”
Interesanti, ka apmēram turpat dzīvo arī dogoni.
Celtnes tuksnesī. Džemss Vellards savā grāmatā „Āfrikas zudušās pasaules” apgalvo, ka Sahāras smiltājos saglabājušās noslēpumainu celtņu pēdas. Tās esot garamantu impērijas paliekas, kas sagrautas musulmaņu uzbrukumā:
„Dodoties pa ceļu, kas ved no Sebhi, mūsdienu Feciānas galvaspilsētas, uz Hatas oāzi, kas izvietota Alžīras pierobežā, ceļinieks šķērso pazemes apūdeņošanas sistēmu, kuras iekārtošanā savulaik bija ieguldīts ne mazums izdomas un pūliņu. Āfrikas vēsturē neizdosies atrast daudz analogus piemērus. <...> Galveno tuneļu augstums pārsniedz 10 pēdas [3 m], bet platums – 12 pēdas [3,6 m]. Tie tikuši izcirsti cietā kaļķakmenī ar primitīvu darbarīku palīdzību, un to sienas saglabājušās praktiski tai pat izskatā, kāds tas bija daudzus gadsimtus atpakaļ. <...> Ir zināmi simtiem tādi tuneļi, lai gan pagaidām nav skaidrs, cik tādu vispār ir saglabājušies. Dažviet attālums starp atsevišķiem tuneļiem nav lielāks par 20 pēdām [6 m], bet to vidējais garums, sākot no kalnu kraujām un beidzot ar oāzēm, kurām tika pievadīts ūdens, bija trīs jūdzes [ap 5 km]. Ja pieņemt, ka eksistēja apmēram trīsi simti tādu tuneļu (patlaban redzamas 230 tādu tuneļu atliekas), tad sanāks, ka, ņemot vērā to sānu atzarus, kopējais šo cietajā iezī izcirsto eju garums ir gandrīz 1000 jūdzes [1600 km].
Jautājums ir par to, kā funkcionējusi šī sistēma, pagaidām galīgi nav atrisināts. Pirmkārt, kur atradusies šīs sistēmas ieeja? Var pavadīt milzumu stundu meklējot vietu, no kuras tika pievadīts ūdens, un negūt sekmes. Liekas, ka tūliņ, tūliņ uzdevums tiks atrisināts, taču, dodoties gar kalnā ejošo tuneli, pētnieks negaidīti nonāk stāvas kraujas priekšā, starp nekārtībā sablīvētiem akmeņiem. Un – nekādu pazudušā tuneļa pēdu. <...> [iespējams, ka šī sistēma] bijusi domāta apūdeņošanai no bagātīgiem lietiem; tādā gadījumā to ierīkojuši ne vēlāk kā 3000.g.pmē. Tikai tolaik Sahārā bija pietiekami mitrs. Vai iespējams, ka šie tuneļi – foggari – izrādītos tik seni? <...> Mūsdienu Vadi El Džalā ar septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju vienīgais mitruma avots ir akas. Ja šo skaitli mēs salīdzināsim vairāk kā simts tūkstošiem apbedījumu, kas uzieti Vadi un datētiem ar „apūdeņošanas tuneļu tautas” laikiem, mēs gūsim aptuvenu priekšstatu par iedzīvotāju skaitu tolaik. <...> Bez tam, tik sazarotas hidrotehniskas sistēmas ierīkošana prasa industriālas attīstības līmeni, vismaz pārsniedzošu Ziemeļeiropas tautu attīstības līmeni līdz romiešu iekarojumiem.
Tādējādi varētu uzskatīt, ka: a) starp 5000. un 1000.g.pmē. nozīmīgu Sahāras daļu pārvaldīja tauta, kas piederēja negroīdajai rasei, nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, un uzturēja augsnes auglību ar foggaru palīdzību; b) tieši šo neaizsargāto afrikāņu uzplaukums izsauca balto pārceļotāju uzbrukumus no Lībijas piekrastes uz Feciānas oāzēm. Agresori bija garamanti. Kuri savulaik, spriežot pēc visa, pārcēlušies uz Āfriku no Mazāzijas. Šī tauta, kuru pirmo reizi minējis Hērodots, viņa laikā bija jau pazīstama – galvenokārt ar to, ka , ka tās karotāji cīnījās četriejūga kaujas ratos. Visas klasiskās senatnes laikā par garamantiem te runāja, te atkal aizmirsa – līdz beidzot ap 700.g. viņu pēdējais ķēniņš netika arābu Feciānas iekarotāju aizvests gūstā, un garamanti izzuda no vēstures lapaspusēm.
Mēs, diemžēl, gandrīz neko nezinām par garamantu kultūru un vēsturi, un tā cēlonis ir gauži vienkāršs: līdz ar Romas impērijas krišanu zināšanu līmenis par Āfrikas iekšējiem rajoniem katastrofiski kritās. Tikai XIX gs., eiropiešu ceļotāji spēja nokļūt uz dienvidiem no Feciānas.”
Vellards vēl ziņo, ka garamantu teritorijās saglabājušās daudzskaitlīgas piramīdas, apbedījumi, cietokšņi un pamestas pilsētas, kuras līdz pat šai dienai nav pētītas. Pats Vellards apmeklējis „nocietināto Šarabas pilsētu, kas atrodas tuksnesī un pamazītēm pārklājas ar smiltīm. Burtiski tikai atsevišķi eiropiešu ceļotāji bijuši šeit, jo parastie karavānu ceļi met lielu līkumu ap šo pilsētu, kas paslēpusies vienā no pašiem grūtāk pieejamajiem Murzukas tuksneša rajoniem. <...> Arheoloģiskie izrakumi Feciānā, būtībā, tikko sākas...”
Var tikai piebilst, ka Ziemeļāfrikas civilizāciju iznīcināja Romas imperators Justīns (527.-565.g.) vēl pirms musulmaņiem.
Pēc tam, kad garamantu zemes iekaroja arābi, tie bēga DR virzienā, „sajaucās ar nēģeru ciltīm, kas dzīvoja Augšējās Nigēras dienvidu krastā, un pārņēma to valodu.
www.aliens.lv jautā. Ir dzirdēts kaut kas par senu kuģu atrašanu (ar visiem airētājiem) un Sfinksu Sahāras smiltājos, bet vai kādam nav kāda informācija?
