Grunava hronika
Simona Grunava hronika ir XVI gs. pirmajā pusē tapis vēstošais vēstures avots, kurš, neraugoties uz tajā sastopamajām vēsturikajām neprecizitātēm, sniedz visplašākās ziņas par rietumbaltu sentautas - prūšu leģendāro senvēsturi, leģendārajiem pirmvaldniekiem, sabiedrisko iekārtu, reliģiskajiem priekšstatiem un likumdošanu, kādas pagaidām nav atrodamas par nevienu citu baltu sentautu.
Visu 1875.gadā Leipcigā izdoto S.Grunava hroniku no viduslejasvācu valodas pārtulkojis vēstures maģistrs Roberts Malvess 1941.gadā. Tulkojums nav publicēts, un tagad glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, fondā “Latvijas Vēstures institūts.”
Simons Grunavs bija dominikāņu ordeņa mūks, kurš dzīvoja mazā Prūsijas piekrastes miestiņā - Tolkemitā. Laikā no 1517. līdz 1529. gadam sarakstītās Prūsijas zemes hronikas mērķis bija pierādīt, ka reformācija Prūsijā bija vācu kolonizatoru senākas, jau ordeņa laikos sākušās morālās degradācijas sekas. Tādēļ Grunava hronika bieži izpelnījusies vēlāko laiku vācbaltiešu vēsturnieku nopēlumu. Hronika aptver laikaposmu no prūšu leģendārajiem pirmlaikiem līdz 1526. gadam. Visvērtīgākās ir hronikas nodaļas, kurās vēstīts par prūšu un Prūsijas senvēsturi līdz krusta karu sākumam, kā arī prūšu ticējumiem un ieražām. Šie hronikas fragmenti tagad tiek piedāvāti lasītājiem.
S.Grunavs prata prūšu valodu, daudz kontaktējās ar zemes pamatiedzīvotājiem. Viens no svarīgākajiem viņa hronikas avotiem bija Prūsijas misionāra un pirmā bīskapa Kristiāna (iesvētīts 1215. g.) hronika, kas vēlāk gājusi zudumā. Šķiet, ka vairums prūšu leģendārās vēstures materiāla ņemts no šīs hronikas, jo Kristiāns bija kristietības nevardarbīgas ieviešanas piekritējs, ar prūšiem kontaktējās draudzīgi un neizturējās naidīgi pret viņu pagāniskajām ieražām, kādēļ viņam bija iespējams iegūt viņu interesējošo informāciju no pašiem prūšiem, iespējams, pat no tautas tradīciju glabātājiem - krīviem un vaidelošiem. Kristiāna hronikas materiālus Grunavs papildinājis ar paša dzirdēto, redzēto un piedzīvoto. Prūšu pagānisms viņā izraisa interesi, kaut gan viņš, līdzīgi vairumam renesanses laikmeta historiogrāfu, to nosoda nevis tikai kā elkdievību, bet arī nožēlas vērtu tumsonību un mežonību. Iespējams, tieši tādēļ Grunavs akcentē prūšu ieražas, kas saistītas ar, viņaprāt, mežonīgām un asiņainām izdarībām.
Hronikas galvenais trūkums, par ko Grunavu pamatoti kritizē historiogrāfi, ir leģendārā materiāla “vēsturiskošana” - tā ievietošana hronoloģiskos rāmjos, vadoties pēc atsevišķām analoģijām ar citu tautu vēsturi. To var teikt par prūšu leģendāro pirmtēvu - Prūtena un Vudevuta ierašanos Prūsijā un viņu darbību, kuru Grunavs attiecina uz lielās tautu staigāšanas laikmetu Eiropā (4. – 6. gs.), kaut gan arheoloģiskās liecības rāda, ka prūšu senči Prūsijas teritorijā ienāca ap 2500 g. pr. Kr. un mūsu ēras sākumā bija sasnieguši augstu materiālās kultūras līmeni, kas neatbilst hronikā minētajiem Prūsijas pirmiedzīvotājiem - mežoņiem, kuri pat neesot pratuši būvēt mājas. Bez tam nav sastopamas arheoloģiskās liecības par sveša etnosa ienākšanu Prūsijā 6. gs. sākumā, kad, kā vēstīts Grunava hronikā, Prūsijā no Gotlandes ieradās “kimbri” Prūtena un Vudevuta vadībā. Vai šie nostāsti nav balstīti uz vēsturisku faktu - baltu ienākšanu Prūsijā 3000 gadus agrāk, kurš viduslaiku hronistiem nebija zināms? Jāņem vērā arī tas, ka tautas atmiņā ievērojami notikumi nebija noslāņojušies hronoloģiskā secībā, bet sajaukušies ar agrākiem vai vēlākiem notikumierm un personībām, kuri spēlēja lielu lomu tautas vēsturē. Tā Prūtenam un Vudevutam piedēvēta prūšu uzvara pār apvienoto slāvu un avāru karaspēku 7. gs. Galvenais prūšu izcelsmes un varoņu leģendu saglabāšanas mērķis bija tautas pašapziņas un pašvērtības saglabāšana, uzmundrinoša parauga sniegšana. To var attiecināt arī uz citu tautu varoņteikām.
Kritiski jāuztver arī Grunava ziņas par prūšu teokrātiskās krīva kirvaita valsts iekārtu. Vairāki likumi, rituāli un neiecietība pret citu tautu reliģijām ļoti līdzinās Vecajā Derībā aprakstītajai teokrātiskās Izraēļa valsts iekārtai, kas Grunavam kā mūkam bija labi pazīstama.
Daži historiogrāfi uzskata, ka lielākā daļa uz prūšu senvēsturi un reliģiskajiem priekšstatiem attiecinātajiem notikumiem ir paša Grunava izdomāti, tomēr jaunākie arheoloģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka tā nav. Analizējot Grunava hroniku un salīdzinot tajā sniegto informāciju ar citiem āriešu tautu vēstures un mitoloģijas avotiem, kā arī ar arheoloģisko materiālu, iespējams iegūt izsmeļošu prūšu senvēstures un pasaules skatījuma ainu.
No Agra Dzeņa (vēstures maģistrs, neatkarīgais pētnieks) priekšvārda hronikas fragmentiem.
Saites.
Viduslaiku hronikas.
