Garuda
„Spārns.”
Putnu valdnieks hinduismā, dieva Višnu nesējs (vahana). Budismā – milzu putni, kuri ar savu spārnu vēdām izsauc vētru.
Sinonīmi un analogi. Tibetiešiem – šan.
Raksturojums. Putnu karalis, kalpoja dievam Višnam kā transporta līdzelis. Tam bija zeltaini ērgļa spārni, ērgļa knābis, cilvēka galva ar baltu seju un sarkanas krāsas cilvēka ķermenis. Reizēm Garudu attēlo ar pūķa purnu.
Piemita varenas īpašības: attīstīts intelekts, varēja ietekmēt notikumu virzību, sākt karus un spēja vien pats uzvarēt kaujās. Kā garuda izplēta spārnus, tā zeme sāka drebēt. Esot lidojis pat Visumā.
Svētdiena tiek uzskatīta par Garudas dienu.
Tibetiešu Garudas variants – šan, tiek uzskatīts par uguns iemiesojumu un tā emblēma ir ugunskrusts.
Radniecība. Vecāki – Kašjapa un Vinata.
Dzīvesgājums. Reiz Vinata izdēja olu, no kuras izšķilās Garuda.
Necieta čūskas. Tas tādēļ, ka reiz čūskas sagūstījušas viņa māti Vinatu. Čūskas nosolījās māti atbrīvot, ja Garuda atnesīs kausu ar Dievu ēdienu, no kura iegūst nemirstību. Tāds trauks ar ēdienu glabājies uguns jūras vidū uz kalna. Garuda uzpildīja savu ķermeni ar ūdeni un uguns jūru nodzēsa. Tomēr uz kalna jūras vidū mudžēja no čūskām, kas spļāva uguni. Tad Garuda sacēla putekļu mākoņus, nometa „debesu olas” un visbeidzot saraustīja rāpuļus mazos gabalņos, tādējādi atbrīvojot savu māti.
Tad Garuda lidoja uz Mēnesi. Taču to apdzīvoja sveši dievi un nedeva viņam atļauju nosēsties. Svešie dievi apšaudīja Garudu ar versmainām bultām, taču putns bija neievainojams. Kad dievi to saprata, viņi piedāvāja Garudam kļūt nemirstīgam taču par to kļūt par dieva Višnu braucamo. No tā laika Višnu lido ar neievainojamo un nemirstīgo Garudu.
Aplūkojamie objekti.
Deli kolonna. Tās galā, kad tā stāvējusi pie Višnu svētnīcas Allahabadā, bijusi Garudas figūra.
Atradumi.
Terakotas statuja. Garuda, kas tur lotosu. Bangkokas Vēstures muzejs.
Saites.
Hinduisms.
