Gavēņi
Pilnīga vai daļēja atturēšanās no ēdieniem, no savām atkarībām dažādās reliģijās.
Gavēņi pazīstami visās reliģijās. simboliski to saprot kā sevis attīrīšanu, atbrīvojoties no visa liekā.
Gavēņu dienās cilvēki (pārsvarā ticīgie) daļēji vai pilnīgi atturas no barības, no izklaidēm un izpriecām. Gavēšana sagatavo ticīgos reliģiskām darbībām, piemēram, kristieši tā tiek gatavoti svētajam vakarēdienam. Gavētāju pienākums ir apmeklēt dievkalpojumus, lūgt Dievu mājās utt.Gavēņi ieņem ievērojamu vietu daudzu reliģiju rituālos.
Kristietībā. Kristīgajā mitoloģijā par pirmo gavēņa pārkāpšanu uzskata Ēdenes dārzā notikušo ābola apēšanu.
Katoļu Lielais gavēnis. Simboliski tas atgādina par to laiku, kad Jēzus pavadīja 40 dienas tuksnesī lūgšanās un atturībā pirms savas publiskās darbības uzsākšanas. Gavēņa laiks nodrošina laiku askēzei, kas ticīgo pienācīgi sagatavo liturģiskajiem svētkiem (piemēram, Lieldienām), māca valdit pār instinktiem un iegūt sirds brīvību.
Lielais gavēnis ir sagatavošanās Lieldienām. Hronoloģiski tas ir laiks no gavēņa 1.svētdienas līdz Lielajai ceturtdienai.
Lielā gavēņa sākumu iezīmē tā saucamā Pelnu trešdiena. Bībelē pelni ir simbols grēku nožēlai un tam, ka cilvēku dzīve uz šīs zemes ir pārejoša. Visās katoļu baznīcas notiek īpaši dievkalpojumi, kuros garīdznieki svētī pelnus un kaisa to uz ticīgo galvām, vai arī uz pieres tiem uzvelk krusta zīmi. Pelnu zīme liecina par cilvēka apņemšanos nožēlot savus sliktos darbus un atgriezties pie Dieva.
Austrumu baznīcā. Pareizticīgajiem gavēnis ir būtiska garīgās prakses sastāvdaļa - Lielais gavēnis, Pētera gavēnis, Marijas gavēnis, Ziemassvētku gavēnis, trešdiena, piektdiena un vēl dažas citas dienas gadā. 7 nedēļas pirms Lieldienām jāievēro Lielais gavēnis, vēl vairāki īsāki gavēņi, kā arī iknedēļas ierobežojumi trešdienās un piektdienās. Kopumā pareizticībā gavējamo dienu gadā ir vairāk nekā puse - citos avotos teikts, ka vairāk par 200.
Judaismā. Žīdi 25 stundu gavēni bez pārtikas ievēro Salīdzināšanas dienā (Yom Kipur).
Gavēņi islāmā. Svinēt ramazānu ir viens no pieciem islāma pīlāriem. Svētā mēneša ramadāna laikā visiem musulmaņiem jāatturas no seksa, ēšanas un dzeršanas, smēķēšanas no saules lēkta līdz pat rietam. Dzert var tikai ūdeni. Tāpat ramadāna gavēnī nedrīkst karot, ja nu vienīgi islāma aizstāvībai. Pēc saules rieta gan visi svin un līksmo.
Ramazāna mēneša gavēnis tiek saukts kā - saums, uraza, orudžs. Tas, līdz ar citiem ramazāna svētku rituāliem, aizgūts no senajām Arābijas pussalas reliģijām. Visticamākais ir pieņēmums, ka agrāk šo gavēni ieturēja viskarstākajā vasaras mēnesī. Sakarā ar to arī veidojies ramadāna nosaukums - ramad harr ("stipra svelme," "tveicīgs laiks" - arābu val.). Tā kā vasara, it sevišķi tās beigas, Arābijā saimnieciski bija visgrūtākais laiks, tad tādi apstākļi spieda senos arābus ievērot zināmu atturību uztura lietošanā un arī pārcelt zināmu daļu saimniecības darbu uz vēlāku laiku - vakaru un nakti. Šai pašā laikā arī tie skaitīja lūgšanas, lai pielabinātu garus sūtīt lietu.
Tādejādi musulmaņu ramazāna gavēņa prasības - neko neēst un nedzert no agra rīta līdz vēlam vakaram, neieelpot šai laikā nekādas smaržas, nepeldēties u.tml. - pamatvilcienos atkārto pirmsislāma paražas, kuras noteica vispirms seno arābu sainieciskās dzīves īpatnības, viņa ražošanas spēku zemais līmenis un bezspēcība pret dabas spēkiem.
Arābu vēlākajā šķiru sabiedrībā un islāmā, reliģiskie svētki un rituāli ieguva jaunu sociālu saturu. Islāma teologi gav''na motivāciju papildināja ar domu, ka tieši šajā mēnesī Allāhs ar eņģeļa Džabraīla starpniecību esot pirmo reizi atklāsmes veidā nodevis Korānu pravietim Muhamedam. Mīts par korāna sūtīšanu ramazāna mēnesī aizēno gavēņa (urazas) īstās saknes, kas slēpjas Arābijas daudzdievību kultos.
Gavēņi budismā.
Gavēņi un medicīna. Zinātne uzskata, ka mērdējot miesu, saasinās visas maņas un uztvere. Badošanās ir lieliska iespēja organismam izvadīt kaitīgās vielas, kā arī palīdz cīņā ar daudzām slimībām.
Saites.
Badošanās.
