Gotfrīds, Bujonas (1099.-1100.g.)
Bouillon - Gotfrīda dzimtas pils nosaukums Ardēnās.
Franciski - Godefroy de Bouillon, vāciski - Gottfried von Bouillon, latīniski - Godefridus Bullionensis.
Pirmais kristiešu valdnieks Jeruzālemes karaļvalstī, kaut gan bijis pie varas tik īsu brīdi, ka reizumis viņu kā pirmo karali nemaz neuzskaita. Buljonas karaļu dinastijas loceklis, Lejaslotringijas hercogs.
Radniecība. Vecākais brālis – Balduīns I (nākamais Jeruzālemes karalis).
Paziņoja savu izcelsmi no Eliasa – gulbja-bruņinieka.
/800px-Gottfried_von_Bouillon_Hofkirche_Innsbruck_2006_0931-3.jpg "Bujonas Godfrīda statuja Insbrukā")
Dzīvesgājums. Dzimis 1058.gadā.
Kopš 1076.gada Lejaslotringijas hercogs.
Vadīja I Krusta karu un Jeruzālemes ieņemšanu 1099.gadā.
Bujonas Godfrīds kā Jeruzālemes karalis. 1099.gadā ievēlēts par Jeruzālemes pirmo karali, tomēr Bujonas Godfrīds atteicās no jaundibinātās karalistes kroņa, apmierinājās ar titulu „Tā kunga kapa aizsargs” un nomira (no citiem avotiem tomēr ir noprotams, ka iesākumā viņš tomēr stājies karalistes galvgalī).
Bujonas Godfrīds un Sv.Jāņa bruņinieki. 1099.gadā, kad krustneši I Krusta kara laikā uzbruka Jeruzālemei, joanīti apbruņojās un uzbruka musulmaņiem pilsētā no aizmugures. Laikam jau tieši tādēļ Jeruzālemes pirmais kristiešu karalis Bujonas Gotfrīds un viņa pēctecis Balduīns I ļoti labvēlīgi izturējās pret Jāņa brāļiem, tos atbalstīja - piešķīra dažādas privilēģijas. Pamazām Jāņa brālībā ideja par svētceļnieku medicīnisko apkopi transformējās idejā par cīņu pret musulmaņiem.
Nomira 1100.gada jūlijā pēc kampaņas pret Sīrijas seldžukiem. Dīvaini, jo viņš bija pašā spēka plaukumā un pārcietis neskarts daudzas kaujas. Ir hipotēze, ka templieši viņu noindējuši, jo savu tas bija jau paveicis.
Viņš dibinājis „Sionas kalna Dievmātes abatiju.” Romānā „Davinči kods” tā autors Dens Brauns piedēvē viņam „Sionas Priorijas” dibināšanu, kas ir pavisam cita organizācija. Abatijas atvase Francijā klostera aicinājumu trūkuma dēļ tika likvidēta 1289.gadā, bet Jeruzālemes mūki izzuda Sicīlijā XIV gs., uz kurieni tie pārcēlās pēc 1291.gada musulmaņu trieciena Svētajai zemei.
