Fizikālais lauks
Telpa vai tās apgabals, ko raksturo kads noteiks fizikāls lielums.
Piemēri: elektromagnētiskais lauks, gravitācijas lauks, kodolspēku lauks, elementārdaļīņu kvantu lauki. Pēc fizikālo lielumu matemātiskās struktūras iespējami skalārie fizikālie lauki un vektorlauki.
Fizikālā lauka jēdzienu ieviesuši angļu fiziķi M.Faradejs un Dž.K.Maksvels XIX gs. 30.-60.gados. Tā evolūciju un mijiedarbību ar citiem fizikāliem objektiem apraksta lauka vienādojums, piemēram, klasiskajā fizika Maksvela vienādojumi elektromagnētiskajam laukam, Einšteina vienādojums gravitācijas laukam.
Elementārdaļīņu kustībai piemītošais korpuskularo un viļņējādo īpašību duālisms pamato klasisko nepārtrauktā viļņējādā fizikālā lauka kvantēšanu. Katra elementārdaļīņa, kamraksturīga noteikta masa, lādiņš u.c. fizikālie lielumi, ir atbilstošā fizikālā lauka kvants, piemēram, fotons ir elektromagnētiskā lauka kvants, pions - kodolspēku lauka kvants, elektrons un pozitrons - pozitronu lauka kvants. Kvantu lauka kvantu skaitlis nav nemainīgs - lauku mijiedarbības procesā kvanti rodas un izzūd, piemēram, anihilējoties elektronam un pozitronam, rodas fotoni. Tas sniedz iespēju izskaidrot dažādu matēriju veidu savstarpējās pārvērtības. Kvantu lauka teorija pēta matērijas kustības diskrētos un nepārtrauktos, viļņējādos un korpuskulāros procesus to dialektiskajā vienībā.
Fizikālajam laukam, izplatoties ar galīgu ātrumu, realizē mijiedarbību starp daļiņām (tuvdarbības princips), piemēram, elektromagnētiskais lauks pārnes enerģiju un impulsu starp elektriskajiem lādiņiem, gravitācijas lauks ir gravitācijas mijiedarbības nesējs un nosaka arī telpas ģeometrisko struktūru. Mijiedarbība sprocesā daļiņas apmainās ar fizikālā lauka kvantiem: fotoni pārnes elektromagnētisko mijiedarbību, mioni - stipro mijiedarbību, hipotētiskās daļiņas - gravitoni - gravitācijas mijiedarbību.
