Fizikālais ideālisms
Ideālistiska tendence filozofijā un fizikā, kas fizikas atziņas izmanto ideālisma teorētiskai atbalstīšanai un pamatošanai.
Šādu terminu ieviesis V.Ļeņins, kritizējot dažu fiziķu filozofisko reakcionārismu XIX un XX gs. mijā. Fizikālais ideālisms radās fizikas attīstības krīzes periodā XIX gs. beigās E.Maha, R.Avenāriusa, P.Diema u.c. darbos. Tā gnozeoloģiskie cēloņi bija matemātisko metožu plaša ieviešanās fizikā un zinātnisko atziņu relatīvisma konstatācija. Jaunie fizikas atklājumi (radioaktivitāte, elektrons) un atziņas (kvantu un relativitātes teorija) lauza vecās teorijas un jēdzienus un aizstāja tos ar abstraktiem matemātiskiem simboliem. Fizikālais ideālisms noliedza pasaules materialitāti un šaubījās par to, pauda agnosticismu, skepticismu un fideismu.
Mūsdienu fizikālā ideālisma paveidi tiecas reducēt modernās fizikas saturu uz aprakstu par novērotāja pārdzīvojumu un ierīču iedarbību uz mikrodaļiņām.
OPats termina izgudrotājs V.Ļeņins marksisma mācības ietvaros uzskatīja, ka fizikālais ideālisms ir atkāpe fizikas attīstībā, tās objektīvajā virzībā uz dialektisko materiālismu.
