Fiksēšana, fiksāža
Fixer - "nostiprināt" (franču val.) no latīņu val. vārda fixus - "noturīgs."
Fiksēšana. Process, kurā nereducētais sudraba halogenīds no fotomateriāla gaismjūtīgā slāņa pāriet šķīdumā (fiksāžā).
Fiksēšanu parasti veic tūlīt pēc fotomateriāla attīstīšanas un starpskalošanas. Fiksējošos attīstītājos attīstīšana un fiksēšana notiek vienlaikus. Pēc fiksēšanas fotogrāfijas attēls kļūst nejūtīgs pret gaismas iedarbību. Fiksēšanā izmanto sudraba jonu tieksmi veidot stabilus, ūdenī labi šķīstošus kompleksos savienojumus ar tiosulfātiem, rodanīdiem, cianīdiem, jodīdiem. Svarīgi, lai fiksēšana nepazeminātu fotogrāfiskā attēla kvalitāti, jo visi šie kompleksveidotāji, piedaloties gaisa skābeklim, lēni šķīdina arī attēla metālisko sudrabu. Melnbaltajiem fotomateriāliem laiks, kurā šā nevēlamā procesa sekas kļūst manāmas, daudzkārt lielāks par fiksēšanai nepieciešamo laiku; krāsu fotomateriālus nedrīkst fiksēt ilgāk par paredzēto laiku, jo fiksāža var reaģēt arī ar krāsu komponentiem.
Fiksāža. Ķīmisko vielu maisījums fotomateriālu fiksēšanai.
Fiksāžas ūdensšķīduma (retāk pastu) galvenā sastāvdaļa parasti ir natrija tiosulfāts (hiposulfīts) Na2S2O3.5H2O, kas ar sudraba halogenīdiem veido šķīstošus kompleksus sāļus. Izšķir vienkāršo, skābo, miecējošo un ātrdarbīgo fiksāžu.
Vienkāršo fiksāžu, kas satur 200-300 g/l nātrija tiosulfāta, izmanto maz, galvenokārt krāsu fotogrāfijā.
Skābo fiksāžu, kas satur arī 25 g/l kālija vai nātrija pirosulfīta (metabisulfīta) K2S2O5, Na2S2O5, kuru dažreiz aizstāj ar ekvivalentu daudzumu nātrija sulfīta un kādas skābes (CH3COOH, H2SO4), lieto visplašāk, jo tā palīdz novērst fotomateriāla bojāšanos - dzeltenus plankumus, aizplīvurojumu.
Miecējošā fiksāža, ko iegūst, skābajai fiksāžai pievienojot 10-20 g/l alumīnija vai hroma alaunu, novērš fotomateriāla emulsijas slāņa uzbriešanu, mehānisku bojāšanu, paātrina žūšanu.
Ātrdarbīgā fiksāža (pievienots amonija hlorīds) fiksēšanas laiku samazina 2-3 reizes.
Saites.
Foto un fotografēšana.
