Ferimagnētisms
Ferrum ("dzelzs" - latīņu val.) + "magnētisms."
Vielas magnētiskais stāvoklis, kam raksturīga spontānā magnetizācija, kuru rada vielas sastāvā ietilpstošo jonu magnētiskie momenti, kas veido divus vai vairākus magnētiskos apakšrežģus.
Rezultējošais spontānās magnetizācijas vektors J ferimagnētiskā stāvoklī ir vienāds ar apakšrežģu magnetizācijas vektoru summu. Lai eksistētu ferimagnētisms, vielā jābūt tādu elementu pozitīvajiem joniem (katjoniem), kuru d vai f enerģētiskie apakšlīmeņi ir neaizpildīti. Starp dažādu apakšrežģu joniem jāpastāv negatīvai apmaiņas mijiedarbībai, kas jonu magnētiskos momentus orientē antiparalēli. Šī mijiedarbība ir netieša, jo elektronu apmaiņa realizējas ar nemagnētiskā anjona starpniecību.
Vielas, kam piemīt ferimagnētisms, sauc par ferimagnētiķiem, starp tiem visplašāko frupu veido ferīti. Ferimagnētiķiem J atkarība no temperatūras T ir sarežģīta. Paaugstinot temperatūru virs Kirī punkta, ferimagnētisms izzūd un viela kļūst paramagnētiska. Relatīvi vājā ārējā magnētiskā laukā ferimagnētiķu īpašības ir līdzīgas
feromagnētiķu īpašībām. Ferimagnētiķiem raksturīga magnētiska histerēze un magnetostrikcija.
Ferimagnētisma teorētisko aprakstu pirmais izveidojis franču fiziķis L.Neēls 1948.gadā.
