Fenomenoloģija
Ideālistiskas filozofijas mācība par apziņas parādībām; E.Huserla un viņa skolnieku izstrādātais subjektīvi ideālistiskais filozofijas virziens XX gs. sākumā.
Klasiskajā filzofijā fenomenoloģija bija loģikas un ontoloģijas propedeitika (ievadmācība).
G.V.F.Hēgeļa filozofiskajā sistēmā - "gara fenomenoloģijā" tika aplūkota apziņas formu vēsturiskā ģenēze kā pasaules gara pašattīstība.
E.Huslera izstrādātā fenomenoloģija tiecās atbrīvot apziņu no naturālistiskām ievirzēm (tajās objekts kategoriski pretstatīts subjektam) un pretendēja nodalīt tikai filozofiskajai analīzei raksturīgo sfēru - apziņas refleksiju un tās saturu.
Fenomenoloģijas centrālais jēdziens - apziņas intencionalitāte (apziņa vērsta uz objektu) apliecina subjektīvā ideālisma princip: "nav objekta bez subjekta." Galvenās fenomenoloģijas metodes: eidētiskā jeb fenomenoloģiskā redukcija (izziņas subjektivitāte kā "tīras," transcedentālas apziņas palūkošana). Mūsdienu filozofijā fenomenoloģija tiek izmantota kā t.s. "tīrās apziņas," "tiro būtību" un cilvēces eksistences imanento, aprioro struktūru analīzes metode, kas sholastiski pretstatīta reālo faktu izziņai.
Fenomenoloģiju modificētā veidā izmantojuši M.Heidegers, Ž.P.Sartrs, M.Merlo-Pontī, M.Šēlers u.c. Tā ietekmējusi estētikas, ētikas, literatūrzinātnes, psiholoģijas, psihiatrijas un socioloģijas metodoloģiju.
Saites.
Informācijas fenomenoloģija.
