Filoģenēze
Phylon ("ģints," "suga" - grieķu val.) + "ģenēze."
Dažādu organiskās pasaules taksonu vēsturiskā attīstība.
Filoģenēzes pētījumu galvenais uzdevums ir konstatēt un rekonstruēt organismu evolūcijas gaitā radušos pārveidojumus un noskaidrot radnieciskās saites starp taksoniem, pie kuriem pieder pētāmie organismi.
Vēsture. 1866.gadā E.Hekels (Vācija) izstrādāja "trīskāršā paralēlisma" metodi, kas sniedza iespēju, balstoties uz salīdzināmās morfoloģijas, embrioloģijas un paleontoloģijas datiem, restaurēt pētāmā taksona filoģenēzes gaitu. Lai to restaurētu, jāpēta attiecības starp organismu individuālo attīstību (ontoģenēzi) un vēsturisko attīstību (filoģenēzi).
XIX gs. Krievijā vajāja par E.Hekeļa darba "Organismu filoģenēzes vēsture" lasīšanu.
No filoģenēzes izriet bioģenētiskais likums un evolūcijas neatgriezeniskums. Filoģenetiskajos pētījumos konstatēta filembrioģenēze. Filoģenēze uzskatāma par vēsturiski secīgu ontoģenēžu virkni, kas veidojusies dabiskās izlases kontrolē. Katra taksona filoģenēzes (makroevolūcijas) pamats ir populācijā notiekošais mikroevolūcijas process, ko nostiprina dabiskā izlase. Filoģenēzes pētīšanai arvien vairāk izmanto arī molekulārās bioloģijas, bioķīmijas, ģenētikas, bioģeogrāfijas un ekoloģijas datus.
Labāk noskaidrota mugurkaulnieku un augstāko augu filoģenēze. No bezmugurkaulniekiem sīki izpētīta dažu gliemju, pleckāju un posmkāju grupu filoģenēze, jo tie cēlušies ļoti sen un trūkst paleontoloģisko datu.
Filoģenētiskajai izpētei ir liela nozīme sistemātikā, ģeoloģiskajā stratigrāfijā, dzīvās dabas evolūcijas likumsakarību izzināšanā, augu un dzīvnieku selekcijā.
