Aliens

Franča Jozefa zeme

Arhipelāgs Ziemeļu Ledus okeānā ar gandrīz 200 salām, vairums to atrodas uz ziemeļiem no 80.paralēles.

Vistuvāk Ziemeļpolam atrodas Rūdolfa sala - tikai 900 km, un pats tālākais tās ziemeļu punkts ir Flīgela zemesrags.

Klimats. Arhipelāgā ir ļoti auksts, mūžīgais sasalums. Gada vidējā temperatūra ir -12oC.
Vasara ir ļoti īsa, un gaiss sasilst tikai līdz 12oC.

Vēsture. Par arhipelāga eksistenci uz austreņiem no Špicbergenas esot runājis jau M.Lomonosovs. Tomēr krievu kuģotāju mēģinājumi sasniegt šo rajonu XVII gs. nevainagojās panākumiem - traucēja necaurejamie ledus lauki. Interesi par pētījumiem izrādīja  ģeogrāfs Pjotrs Kropotkins (Петр Кропоткин), kas prasīja valdībai līdzekļus ekspedīcijai. Tomēr ķeizara valdība iniciatīvu neatbalstīja. 
1865.gadā flotes leitnants Nikolajs Šilings (Николай Шиллинг - vēlākais flotes viceadmirālis), analizējot ledus dreifu starp Jauno Zemi un Špicbergenu, atgriezās pie jautājuma par zemi uz austreņiem no Špicbergenas.
1872.gadā austroungāru leitnanti Jūlijs Paijers un Kārlis Veiprehts ar buru tvaikoni "Admirālis Tēhethofs" mēģināja atrast ziemeļu ceļu no Barenca jūras uz Beringa jūru. Viņu ekspedīcija ietrēga ledū pie Novajazemļas. Nodreifējuši veselu gadu, austrieši 1873.gada 30.augustā nonāca pie arhipelāga. Pašu tālāko ziemeļu salu nosauca sava ķeizara Franča Jozefa I vārdā. Turpmākos divus gadus viņi pētīja jaunās zemes un sastādīja kartes. Vēl pēc laika iekļuvuši jaunā ledus slazdā, austriešu jūrnieki pameta savu kuģi un laivās nonāca līdz Novajazemļai. Vietējie pomori pavadīja tos līdz Norvēģijai. 
Paijers un Veiprehts skeptiski novērtēja salu praktisko noderību, un vairāk tur neatgriezās. Viņi arī bija tie, kas kļūdaini norādīja salu stiepšanos līdz Ziemeļpolam.
1879.gadā salās izsēdās holandieši, bet 1881.gadā - skoti.
1884.gadā salas pētīja anglis Frederiks Džeksons. 
1895.gadā arhipelāgā pabija norvēģi Fritjofs Nansens un Jalmārs Juhansens, kas devās uz Ziemeļpolu.
Vēlāk, tāpat ceļā uz polu, salās nonāca arī amerikāņi. 
Krievi salās nonāca tikai 1901.gadā ar pirmo krievu ledlauzi "Jermaks" («Ермак»). Komanda viceadmirāļa Stepana Makarova (Степан Макаров) vadībā pacēla virs salām krievu karogu.
1913.gadā arhipelāgu sasniedza Georga Sedova ekspedīcija, kas gan beidzās nesekmīgi. Polārpētnieki pārziemoja 1913./1914.gada ziemu. Februāra beigās Sedovs ar 2 matrožiem devās uz Ziemeļpolu, taču mira no cingas un tika apglabāts Rūdolfa salā.
Nākamajā gadā tās meklējumos devās Icāks Islamovs (Исхак Ислямов), kas Franča Jozefa zemē arī uzvilka Krievijas karogu. Tieši viņš arī pirmo reizi paziņoja par salu piederību Krievijai. Būdams "balto" kustības atbalstītājs, viņš piedāvāja salas pārdēvēt par Romānovu Zemi.
Pēc lielinieku apvērsuma 1926.gada 15.aprīlī ar PSRS centrālās izpildkomitejas (ЦИК СССР) lēmumu pasludināja, ka visas arktiskās salas, kas atrodas pie padomju valsts sauszemes robežām, arī ir padomju valsts daļa.
Dekrētu darīja zināmu arī vadošajām lielvalstīm, taču PSRS tolaik vēl nebija atzīta. Uz salām pretendēja Itālija un Norvēģija.
Skandināvi plānoja tajās uzstādīt radiostaciju. Tomēr bargie dabas apstākļi neļāva to paveikt - 1929.gadā sūtītie četri ekspedīcijas kuģi iestrēga ledos. Viņus, tādus bezpalīdzīgus, novēroja padomju polārā ekspedīcija no tvaika ledlauža "Sedovs" («Седов»).
Pēc gada norvēģi atkārtoja savu mēģinājumu, tomēr sovjieti lika tiem pamest savus teritoriālos ūdeņus. 
Pēc PSRS sabrukuma Krievija stipri samazināja savu klātbūtni arhipelāgā. Tomēr tajā vēl joprojām ir pati tālākā ziemeļu pasta nodaļa "Arhangeļska 163100" («Архангельск 163100») un robežsardzes postenis "Nagūra" («Нагурское»), kā arī polārās stacijas un ģeofizikas laboratorija.

Daba. Sūnas un ķērpji. Polārās ievas.

Aplūkojamie objekti.
Čampa salas lodes. Šai mazajā saliņā atrodas tādas pat akmens lodes kā Kostarikā un citur pasaulē. Tās ir no dažiem cm līdz pat 2 m diametrā, no smilšakmeņa.
Sedova kaps Rūdolfa salā. Pašā tālākajā arhipelkāga ziemeļu salā apglabāts no cingas mirušais krievu polārpētnieks Georgijs Sedovs.

Saites.
Ziemeļu Ledus okeāns.
Krievija.