Franču-prūšu, prūšu-franču kari
Franču-prūšu-krievu karš (1806.-1807.g.) Karoja ar Prūsiju vienā koalīcijā (4.koalīcija!) arī Krievijas impērija. Prūsija diezgan ātri tika sakauta un izstājās no kara. 1806.gada beigās un 1807.gada sākumā karadarbība notika galvenokārt Prūsijas austreņos un Polijas ZA. Karš bija ārkārtīgi smags abām pusēm un acīmredzamus panākumus Napoleons I spēja panākt tikai Frīdlandes kaujā 1807.gada jūnijā. Pēc tam kļuva skaidrs, ka Krievija viena pati karu arī nespēj vest. Arī Napoleons I vēlējās pabeigt karu, jo savus mērķus tobrīd bija sasniedzis. Napoleons I pie Frīdlandes pilsētas Austrumprūsijā 1807.gada 2.(14.)jūnijā sakāva ģenerāļa L.Benigsena vadīto krievu armiju. 7.(19.)jūnijā tika noslēgts pamiers, kas noveda pie Tilzītes miera.
Franču-prūšu karš (1813.-?). Pēc Napoleona I armijas padzīšanas no Krievijas iniciatīva pilnībā pārgāja krievu rokās un izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Kutuzovs bija pret to, lai vajātu Napoleonu I, tomēr ķeizars Aleksandrs I vēlējās galīgi sagraut franču imperatoru, lai ko tas arī nemaksātu un Kutuzovam bija tam jāpiekrīt.
Tobrīd Francijai bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju.
Krievu Aizrobežas karagājiens. Krieviski - Заграничнйы поход. 1813.gada janvārī krievu armija pārgāja robežu un iegāja Varšavas hercogistes (to bija radījis Napoleons I) teritorijā.
1813.gada marta vidū Prūsija pieteica karu Francijai, bet Jorkam noņēma apsūdzības.
Kamēr Napaleona I karaspēka atliekas atkāpās pa Polijas teritoriju, pats imperators noņēmās ar steidzīgu jaunās armijas veidošanu un apmācību. Īsā laikā viņš guva ievērojamus panākumus un aprīļa beigās Napoleons I personīgi veda savu armiju uz vācu zemēm - Leipcigu. Tomēr bija divas problēmas: franču armijā vairums karavīru bija jauniesauktie bez kaujas pieredzes un ļoti trūka kavalērijas, kuru praktiski visu viņš bija zaudējis Krievijā.
Aprīlī nomira feldmaršals Kutuzovs un krievu armijas galvgalī stājās Pjotrs Vitgenšteins (Петр Витгенштейн). Tobrīd krievu-prūšu armija jau kontrolēja ievērojamu daļu vācu zemju. Un te sabiedroto armijas virspavēlniecība pieļāva kļūdu - prūši un krievi nolēma, ka spēj karot vienlaikus Saksijā (uz turieni virzījās Napoleons I ar armiju) un aizsargāt Prūsijas galvaspilsētu Berlīni.
1813.gada maijā sabiedrotie saķērās kaujā ar Napoleona I armiju pie Lutcas. neskatoties uz to, ka krievu-prūšu armijas uzbrukums bija pēkšņš, franči iespēja to atsist. Sabiedrotie zaudēja ap 10 000 karavīru, Napoleons I - divas reizes vairāk.Tomēr uzvara pienācās frančiem, jo sabiedrotie pameta kaujas lauku. Šīs kaujas rezultātā gandrīz visa Saksija no jauna nonāca Napoleona I varā.
20.maijā sākās Baucenes kauja, kurā sabiedrotie atkal cieta sakāvi - pie tam viņu zaudējumi bija pusotras reizes mazāki nekā frančiem. Neveiksmes noveda pie tā, ka krievu armijai nomainīja komandieri - tagad tās galvgali stājās Mihails Barklajs de Tolli. 1813.gada jūnija sākumā tika noslēgts pamiers uz diviem mēnešiem, kuru abas puses cerēja izmantot spēku sakopošanai, jo uz ilgstošu mieru neviens necerēja. Tobrīd galvenais bija jautājums - kam izdosies savā pusē pievilināt Austriju? Abus mēnešus to arī darīja
Franču-prūšu karš (1870.-1871.g.). Napoleons III karaspēks tika smagi sakauts un Francija, saskaņā ar Frankfurtes miera līgumu zaudēja Elzasu un Lotringu.
Saites.
Francija.
Prūsijas valsts (1701.-?).
