Feniķiešu rakstība
Fonogrāfiskais konsonantiskais raksts, kas izveidojies no kanaāniešu raksta, ticis lietots Feniķijā un tās kolonijās.
Apraksts. Feniķiešu rakstības alfabētā bija 22 līdzskaņi. Patskaņus feniķiešu rakstībā izlaida. Tika rakstīts horizontāli - no labās puses uz kreiso.
Vēsture. Pirmā rakstība reģionā ir protokanaāniešu (saukta arī par paleokanaāniešu) raksts.
Feniķiešu rakstības alfabēts ar 22 līdzskaņiem patlaban tiek uzskatīts par senāko pasaulē. Pirmo reizi cilvēces vēsturē tie sakārtoti īpašā secībā - alfabētā. Vēlāk feniķiešu alfabētu pārņēma citās rakstībās.
Senākais pazīstamais semītiskais uzraksts esot uziets faraona Unasa piramīdā, un tam esot ap 4500 gadu. Šo uzrakstu 2010.gadā esot iztulkojis Amerikas valodu pētnierks Rihards Šteiners žīdu Yershiva universitātē. Šo uzrakstu gan atrada jau pirms 100 gadiem, bet līdz šim nebija to izdevies atšifrēt, jo tas, lai gan rakstīts ar ēģiptiešu hieroglifiem, nelīdzinājās citiem ēģiptiešu tekstiem. Una piramīdas uzraksts ir liecība senai semītu un kanaāniskai valodai, no kuras vēlāk izveidojās žīdu valoda. Tekstā sastopami vārdi, ko var atrast arī Bībelē.
No feniķiešu rakstības attīstījušies gandrīz visi fonogrāfiskie raksti.
Izpēte un atšifrēšana. 1904.gadā eģiptologs Flinders Pitrijs senās vara un tirkīzu rakstuvēs Sarabit el Kadamas apkārtnē Sinaja pussalā netālu no Sinaja kalna atklāja akmens plāksni ar pilnīgi nepazīstamām zīmēm. Kopumā tika uzieti ap 40 šādiem uzakstiem, kurus bija atstājuši senie raktuvju izmantotāji.
Šos rakstus tikai pēc 10 gadiem izdevās atšifrēt seram Alanam Gārdneram (lai gan citviet ir teikts, ka uzrakstu atšifrēšana vēl nav pabeigta). Pareizo ceļu viņam norādīja kāda gana nūjai līdzīga zīme. Acīmredzami, ka tā nebija zilbes vai vārda simbols, kā pieņemts šumeru un ēģiptiešu valodā, bet gan apzīmēja skaņu. Tā bija atslēga ar kuras palīdzību Gārdners spēja izprast teksta jēgu. Pirmais īpašvārds, ko viņš tādā veidā atšifrēja, bija Bālata – Biblas pilsētas dieve. Vēlāk teksts tika datēts ar 1500.g.pmē. un vēl šodien uzskatāms par vecāko fonogrāfisko rakstu pasaulē. Raksts nosaukts par protosinaītisko un ir kanaāniešu, vēlāko feniķiešu priekšteču raksts.
Šīs rakstības izcelsme meklējama ēģiptiešu attēlu rakstības sistēmā. Ēģiptiešu zīmes tika lietotas kanaāniešu valodā. Ar akrofonijas palīdzību, pēc kuras kāda objekta vai jēdziena apzīmējums tika lietos kā sākuma burts, izveidojās paleokanaāniešu alfabēts. Piemēram, ēģiptiešu piktogramma, kas apzīmē ūdeni, bija viļņota līnija. Kanaānieši to lietoja kā sākuma burtu vārdam MaYiM – „ūdens.”
Nākamais pēc vecuma kanaāniešu raksts ir atrasts Ugaritā Sīrijā un ir par 300 gadiem jaunāks par iepriekšējo. Tā bija „ābece,” kas saturēja pilnīgu no 23 burtiem sastāvošu alfabētu, un to atrada starp saimnieciskiem un valstiskiem dokumentiem uz māla plāksnītēm. Patlaban šī nelielā plāksnīte ar vissenāko alfabētu pasaulē tiek glabāta Damaskā Vēstures un arheoloģijas muzejā un 2010.gadā Mazajam Zaļajam bija tas gods to aplūkot un nobildēt.
1976.gadā izraēliešu arheologi Izbet-Sartā (iespējamā Eben-Ezera atrašanās vietā) atrada māla lausku apmēram no 1200.g.pmē. Uzrakstā uz tās bija apmēram 80 burtu 5 rindās. Apakšējā rindā bija paleoknaāniešu alfabēta burti tai pašā secībā, kas redzama vēlāk (izņemot pe-‘ayin, kas vēlāk ir secībā ‘ayin-pe). Tie bija rakstīti no kreisās uz labo pusi, nevis no labās uz kreiso, kā bija parasts vēlāk. Šim atradumam ir svarīga loma žīdu rakstības attīstības izzināšanā, jo vietu laikam apdzīvojuši jūdi.
Ap 1000.g.pmē. fonētiskā rakstība bija jau attīstījusies. Bija fiksēti visi līdzskaņi starp b un v, patskaņi veidojās pēc loģiskas nepieciešamības. Tai pašā laikā bija atrasti apzīmējumi šiem burtiem: piemēram, ālefs – „vērša galva,” bets – „māja,” dālets – „durvis,” vēlākie grieķu alfa, beta un delta. Feniķiešiem bija nepieciešama šāda rakstība – atšķirībā no ēģiptiešu un šumeru idiomātiskajām zīmēm to varētu saukt par „ātro rakstu,” tā kā feniķieši bija tirgotāju un jūrasbraucēju tauta. Tādēļ viņiem bija nepieciešami rēķini un piezīmes, lai varētu uzturēt savu tirdzniecības impēriju.
Ap šo laiku rakstīja ne tikai uz māla plāksnītēm un akmens, bet arī uz pergamenta. Taču patlaban tādi raksti vēl nav atrasti.
Hanss Bauers 1930.gadā apgāza lingvistu dogmu, ka bez divvalodu teksta nav iespējams atšifrēt nezināmu valodu. Tikai dažās nedēļās viņš no 30 viņa rīcībā esošajām zīmēm 17 izskaidroja pareizi, un tādējādi atšifrēja ugaritu rakstus.
Feniķiešu rakstītie vēstures avoti. Senākie feniķiešu rakstības pieminekļi nāk no XIII gs.pmē.
Patlaban saglabājušies tikai vienveidīgi uzraksti uz akmeņiem. Oriģinālie teksti feniķiešu valodā gandrīz pilnīgi gājuši bojā. No kādreiz bagātās feniķiešu literatūras līdz mūsdienām saglbājušies tikai fragmenti antīko autoru atstāstījumos. Tie liecina, ka feniķiešiem bijusi plaša un daudzveidīga filozofiskā, vēsturiskā, reliģiskā un mitoloģiskā literatūra, rūpīgi izstrādāta gramatiskā teorija.
Saglabājušies mitoloģiski sižeti par mīlas un auglības dievu Astarti, par Bālu. Mītu par Adonīdu (Adonīsu?) izmantojis Ovīdijs savās "Metamorfozēs."
II gs.pmē. feniķiešu rakstība ieguva ātrrakstības formu - t.s. "pūniešu rakstu."
Pēdējie feniķiešu rakstības pieminekļi nāk no III-IV mē. gadsimta.
Patlaban tiek uzskatīts, ka rietumsemītu feniķiešu rakstība lielā mērā ietekmējusi un ir sengrieķu un senžīdu rakstību pamatā. Pēdējā laikā sāk parādīties visai apšaubāma tendece paleokanaāniešu rakstu dēvēt par paleožīdu rakstu, vai kā stipri līdzīgi, ar to mēģinot nepamatoti palielināt žīdu tautas kultūras ietekmi tajos laikos, kad tādas nemaz nebija.
Saites.
Feniķieši.
