Finanšu kapitāls
Ar monopolistisko rūpniecisko kapitālu saaudzis monopolistiskais banku kapitāls.
Tā rašanās un kundzība ir viena no galvenajām imperiālisma pazīmēm.
Finanšu kapitālu centušies analizēt ekonomisti - anglis Dž.Hobsons u.c. No marksisma pozīcijām finanšu kapitāla teoriju mēģināja izstrādāt viens no II Internacionāles līderiem - R.Hilferdings. Finanšu kapitālu viņs traktēja kā banku kapitālu, kas pieejams rūpnieciskajiem kapitālistiem un, saaugot ar rūpniecisko kapitālu, gūst varu pār to. Viņam nepiekrita lielinieku Ļeņins - esot ignorēta ražošanas un kapitāla koncentrācija, monopolu izšķirošā nozīme: "Ražošanas koncentrācija; monopoli, kas no tās izaug; banku saplūšana vai saaugšana ar rūpniecību, lūk, finanšu kapitāla rašanās vēsture un šā jēdziena saturs."
Pretēji K.Kautska koncepcijai, ka rūpnieciskajam kapitālam ir noteiciša nozīme, Ļeņins uzsvēra: "Imperiālismam raksturīgs tieši nevis rūpnieciskais, bet finanšu kapitāls."
Finanšu kapitāla laikmets sākās XIX gs. beigās - XX gs. sākumā. Pastiprinoties banku koncentrācijai, kas cieši saistīta ar ražošanas koncentrāciju, bankas no starpniekiem pakāpeniski parvērtās par spēcīgiem monopoliem, radās jaunas banku operācijas - ilgtermiņa kredīti, līdzdalība rūpniecības monopolu akciju kapitālā, trestu operācijas, vērtspapīru izlaišana u.c.. Bankas sāka kontrolēt un pakļaut rūpniecības uzņēmumus. Tajā pašā laikā bankas kļuva arvien atkarīgākas no monopolistiskā rūpnieciskā kapitāla. Galvenais monopolistisko banku un monopolistiskā rūpniecības kapitāla saaugšanas mehānisms ir t.s. līdzdalības sistēma. Plaši izplatīta saaugšanas forma ir arī personālūnija.
Finanšu kapitāls paplašina kapitālistiskās ekspluatācijas sfēru, līdzās algotajiem strādniekiem iekļaujot arī visas kapitālistiskās pasaules esošo darbaspēku. Finanšu kapitāls savienojas ar tirdzniecības kapitālu, zemes privātīpašuma monopolu, apdrošināšanas sabiedrībām un valsts monopoliem.
Galvenā finanšu kapitāla organizatoriskā forma ir finanšu grupas. Finanšu kapitāla kundzība nozīmē, ka valdošais stāvoklis kapitālistiskajā sabiedrībā ir rantjē un finanšu oligarhijai. Tas ir cieši saistīts ar pārējām imperiālisma pazīmēm. Finanšu kapitāls ir arī galvenā kapitāla eksporta bāze, tas nosaka pasaules ekonomisko un teritoriālo sadalīšanu starp kapitālistu savienību un imperiālistiskajām lielvalstīm; finansiāli monopolistisko grupu cīņa par pasaules pārdalīšanu ir imperiālistisko karu cēlonis. Pēc II Pasaules kara, sabrūkot koloniālisma pasaules sistēmai, finanšu kapitāls radījis neokoloniālās kundzības sistēmu.
XX gs. 60.-70.gados tas militāri rūpnieciskā kompleksa formā ir saaudzis ar valsti, stimulē bruņošanos, kas ir ienesīgas peļņas avots monopolistiskajiem kapitālistiem.
Ekonomisti un sociologi finansiālā kapitāla kundzību bieži mēģina maskēt ar "tautas kapitālisma," "kapitāla demokratizācijas," "īpašuma difūzijas" u.c. koncepcijām. Sīko akciju izplatīšana iedzīvotājiem, pašfinansēšanās, likumiski ierobežojumi finanšu un kredīta sfērā u.c. ekonomiskie pasākumi daļēji mīkstina finanšu kapitāla kundzību.
"Imperiālisms ir finanšu kapitāla un monopolu laikmets." /V.Ļeņins/
Saites.
Imperiālisms.
