Filipīniešu māksla
Filipīnu seno kultūru veidojušas daudzas tautas, kuras dzīvo Filipīnu teritorijā un kuru mākslas savdabību līdz pat mūsu dienām nosaka atšķirīgi ģeogrāfiskie apstākļi, vēsturiskā attīstība, reliģiskā piederība.
Filipīnu tautu mākslā spēcīga arābu, indonēziešu, ķīniesu un spāņu kultūru ietekme. Izplatīti mākslinieciskie izstrādājumi no koka - izritāti sadzīves priekšmeti, uz pāļiem celto mājokļu dekori, sakrālās skulptūras - dievību un dzīvnieku atveidi, mūzikas instrumenti, un no metāla - inkrustēti ieroči, juvelierizstrādājumi, audumi ar izšūtu vai austu ornamentu, rotas no kaula, bambusa un gliemežnīcām.
Līdz XIX gs. vidum Filipīnās attīstījās tikai reliģiskā māksla, kurā dominēja spāņu mākslas ietekme. Senākie tēlniecības paraugi ir XVII gs. darinātie kokgriezumi ar nacionāliem motīviem baznīcu dekorēšanai. 1829.gadā Milānā tika nodibināta Daiļo mākslu skola filipīniešiem.
XIX gs. 2.pusē radās laicīgā glezniecība. Ievērojamākais šā perioda gleznotājs - H.Risals.
XIX un XX gs. mijā antikoloniālo kustību atspoguļoja gleznotāju H. de Lunas, F.Idalgo, S.Telesforo, F. de la Rosas darbi, kam raksturīga pilsoniski patriotiska ievirze.
ievērojami mākslinieki reālisti XX gs. sākumā, gleznotājs F.Amorsolo, tēlnieks G.Tolentino.
XX gs. 20.gados aizsākās mūsdienu Filipīnu mākslas pamatlicēju - gleznotāju un grafiķu V.Edadesa, G.Okampo, K.V.Fransisko, A.Magsaisai Ho daiļrade.
Pēc 1946.gada monumentālā glezniecība un stājglezniecība, balstoties uz nacionālās mākslas tradīcijām, pievērsās folklorai, tautas vēsturei un sadzīvei, sociālām problēmām.
60.gadu beigās glezniecībā dominēja abstrakcionisms (E.Okampo), kopš 70.gadiem atdzima reālisma tradīcijas, notika nacionālās savdabības meklējumi (L.Ečanova, H.Nujda).
Kopš 60.gadiem attīstījās grafika, kā arī monumentālā tēlniecība un stājtēlniecība, kam raksturīga abstrakcioniska un reālistiska ievirze, tautas tēlniecības formu stilizācija (H.Alkantara, A.M.Imao, N.V.Abueva, E.Kastriljo).
Filipīniešu arhitektūra. Pirmskoloniālajā periodā no niedrēm un koka cēla pāļu celtnes ar augstu jumtu; arī vēlāk tās dominēja lauku un pilsētu apbūvē.
Pēc spāņu ierašanās XVII gs. sākās mūra būvju, gavenokārt cietokšņu un baznīcu, celtniecība. Koloniālā perioda arhitektūrā apvienojās vietējās iezīmes (pret zemestrīcēm nodrošinātas smagnējas, piezemētas formas, piramidāli jumti, dekorā nacionāli motīvi) ar spāņu arhitektūras, īpaši baroka elementiem (Sv.Augustīna baznīca, Sv.Jēkaba forts un Sv.Toma katoļu universitāte Manilā, Miagao baznīca Iloilo).
XIX gs. laicīgajai un sakrālajai arhitektūrai raksturīgs dažādu Eiropas stilu sajaukums.
XX gs. sākumā Filipīnās darbojās galvenokārt amerikāņu arhitekti, kopš 30.gadiem arhitektūrā noteicošā ir filipīniešu arhitektu daiļrade (H.F.Nakpils); izplatījās neoklasicisms (Manilas un Bagio apbūves projekti un nozīmīgas sabiedriskās ēkas, amerikāņu arhitekts D.H.Bērnems), jūgendstils, bungalo tipa ēku celtniecība. Pēc neatkarības iegūšanas 1946.gadā arhitektūrā izmantoja jaunākos amerikāņu un Rietumeiropas arhitektu skolu sasniegumus, kopš 50.gadiem filipīniešu arhitekti L.V.Loksins, S.Konsjo u.c. veido nacionālo arhitektūras stilu, izmantojot tautas būvmākslas tradīcijas, vietējos materiālus (koku, bambusu) un dekora elementus.
Saites.
Filipīnas.
