Frīdrihs II Štaufēns (1220.-1250.g.)
Friedrich II Staufen, Friedrich II Hohenstaufen.
Hohenštaufēnu dinastijas Sicīlijas karalis no 1197. līdz 1250.gadam, Vācijas karalis no 1212. līdz 1250.gadam, Sv.Romas impērijas ķeizars no 1220. līdz 1250.gadam un Jeruzālemes karalis no 1229. līdz 1239.gadam.
Radniecība. Vectēvi - Frīdrihs I Sarkanbārdis un Rožers II Sicīlijas.
Tēvs – Indriķis VI, iepriekšējais imperators.
Māte - Sicīlijas Konstance, Dienviditālijas un Neapoles mantiniece.
Dēls - Manfrēds (ārlaulības), Sicīlijas karalis.
Dzīvesgājums. Vācu tautības Svētās Romas impērijas ķeizars.
Dzimis 1194.gada 26.decembrī.
Tika audzināts Palermā.
Darbība Sicīlijas tronī. 1197.gadā kā nepilngadīgs mantoja Sicīlijas troni, un nepilngadības laikā pēc mātes nāves kopš 1198.gada bija pāvesta Inokenta III aizbildniecībā.
Sicīlijā viņš turpināja normaņu valdnieku politiku, un centās pārvērst Sicīlijas karalisti par centalizētu valsti - šī politika juridiski tika apstiprināta viņa 1231.gadā izdotajās "Meltijas konstitūcijas." Viņš radīja valsts nodokļu sistēmu, algotņu armiju no saracēņiem (arābiem), noraka feodāļu pilis, ieveda valsts tirdzniecības monopolu uz daudzām precēm, apspieda pilsētu patstāvību.
Darbība Vācijas tronī. Vācijā Frīdriha II politika veicināja tālāku sadrumstalošanos teritoriālos feodālos valdījumos. Feodāļi par palīdzību imperiālistiskajai politikai Itālijā tika apveltīti ar valstiskām tiesībām.
Aizliedza pilsētu savienības - 1220. un 1232.gadu impēriskie likumi (Statutum in favorem principum, 1232.g.). Laikā no 1235.-1237.gadam Frīdrihs II apspieda kustību pret savu politiku Vācijā.
Kad Vācijas karalis Otons IV sanaidojās ar pāvestu Inokentu III, tad pēdējā pamudināts Frīdrihs II devās uz Vāciju, kur tam ar Francijas karaļa Filipa II Augusta un pāvecta Inokenta III palīdzību izdevās padzīt Otonu IV un 1215.gadā kronēties par Vācijas karali. Veica svarīgas piekāpšanās baznīcai. Par impērijas pamatu uzskatīja Dienviditāliju, tādēļ reti apmeklēja Vāciju.
Darbība Sv.Romas impērijas tronī. 1220.gadā pāvests Honorijs III kronēja viņu Romā par Svētās Romas imperatoru, kad tas bija apņēmies doties Piektajā Krusta karā. Tomēr Sicīlijas un Lombardijas lietu kārtošana aizkavēja to doties Krusta karagājienā un pāvests Gregorijs IX to „apkrāva ar lāstiem.”
Frīdriha II darbības Lombardijas pilsētu pakļaušanā 1226.gadā izraisīja Lombardijas līgas atjaunošanos un tās savien ību ar Pāvesta valsti. Niknā cīņa ar Ziemeļitālijas pilsētām un pāvestiem Gregoru IX un Inokentu IV piepildīja gandrīz visu Frīdriha II valdīšanas laiku.
Nežēlīgi vajāja ķecerus, lai gan vienlaicīgi bija reliģiski iecietīgs.
Dalība Sestajā krusta karā (1228.-1229.g.). Bija šī kara organizators. Galu galā 1228.gadā Sestā krusta kara vadībā devās uz Palestīnu un tai pat gadā viņa vadītie krustneši izkāpa malā Palestīnā. 1229.gada sākumā karalis ar Saladina brālēnu un Ēģiptes valdnieku Maliku al Kamilu noslēdza līgumu pēc kura atguva Jeruzālemi (1229.g.), Bētlemi un Nācareti.
Atgriezies 1230.gadā viņš piespieda pāvestu Gregoriju IX noslēgt mieru, pēc kā nodevās valsts iekšlietām. Frīdrihs II uzsāka cīņas ar Lombardijas pilsētām, kuras atbalstīja Gregors IX. Tas 1239.gadā atkal „apkrāva ar lāstiem” karali (Nu johaidī! Cik tad var!). 1239.gadā tika izslēgts no baznīcas par to, ka uzstājās pret templiešiem.
Ar to pāvesti mierā nelikās un pēcnācējs Inokents IV sasauca 1245.gadā Vispārējo koncilu, kurā pasludināja Frīdrihu II atceltu no troņa un uzaicināja vācu feodāļus vēlēt jaunu karali. Par antikarali 1246.gadā no daļas feodāļu tika izvēlēts Indriķis Raspe. Daudzi firsti no Frīdriha II atkrita, viņš zaudēja Vācijas un Itālijas atbalstu un Frīdrihs II ar tiem turpināja cīnīties līdz pat mirstamdienai 1250.gadā.
Miris 1250.gada 13.decembrī, pašā kara karstuma ar Līgu un pāvestu.
Nospiedums kultūrā. Savam laikam Frīdrihs II bija labi izglītots, zināja vairākas valodas. Ar nerimstošu darbību, ievērojamām gara spējām un daudzpusīgu interesi par zinātni (īpaši par dabaszinātnēm), filozofiju un mākslu viņš atstājis dziļu iespaidu arī uz vācu tautu. Frīdrihs II pieskaitāms pie viduslaiku ievērojamākamiem valdniekiem.
Ir autors traktātam "Par putnu medīšanas mākslu."
Dibinājis virkni skolu, piemēram, Neapoles universitāti 1224.gadā.
Ļāva skolās pasniegt arābu un žīdu zinātniekiem.
Vācu tautā radās teika par to, ka Frīdrihs II nav miris, bet tikai snauž, sākumā tā zīmējās uz viņu, bet vēlāk to sāka attiecināt uz viņa vectēvu Frīdrihu I Sarkanbārdi.
Aplūkojamie objekti.
Kaut kur Berlīnes rietumdaļā ir miniatūra viņa pils.
Saites.
Vācijas karaļi (843.-1918.g.).
Svētās Romas impērijas ķeizari (?-1806.g.).
Sicīlijas karaļi.
Jeruzālemes karaļi.
