Aliens

Evolūcijas teorija

"Kaut kāda stulba zivs pirms 350 miljoniem gadu izlīda no ūdens uz sauszemes, un tās dēļ man tagad jāiet uz darbu."

Zinātniski-filozofiska mācība par dzīvības izcelšanos, par organiskās pasaules attīstības likumiem un par organismu attīstības vadīšanas veidiem. Tā skaidro, ka visas augu un dzīvnieku sugas attīstījušās no pirmatnējām dzīvības formām, iedzimtības ceļā nododot nākamajām paaudzēm nelielas pakāpeniskas izmaiņas.

Vēsture.
Evolūcijas teorijas avoti. Evolūcijas izpratnes aizmetņi bija vērojami jau antīkajā senatnē - līdzīgas idejas pauda Taless, Epikūrs u.c. antīkie "spīdekļi."
Jau V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls no Sicīlijas izteica minējumu par dzīvo būtņu likumsakarīgu evolūciju, kas notiek dzīvnieka ķermeņa daļu dzīvotspējīgāko kombināciju dabiskas izlases rezultātā. Viņš arī izteica pieņēmumu, ka augi uz Zemes parādījušies agrāk par dzīvniekiem. Šiem apgalvojumiem bija liela vēsturiska nozīme.
Anaksimandrs no Milētas pauda, ka senās Zemes ūdenskrātuvēs mituši lielām zvīņainām zivīm līdzīgi dzīvnieki, kas pēcāk izlīduši uz sauszemes un pamazām zaudējuši zvīņas, kļuvuši par parastiem dzīvniekiem un galu galā arī cilvēku. Iespējams, uz grieķu zinātniekiem iespaidu atstājušas seno babiloniešu pasaules radīšanas leģendas.
Līdzīgus uzskatus paudis arī Dēmokrits.
Jau stipri vēlāk Jaunajos laikos evolūcijas teorijai līdzīgus uzskatus pauduši vācu filozofi Šelings un Hēgelis. Holandiešu dabaspētnieks Jans Svamerdams pieļāva visu dzīvo radību izcelšanos no viena senča. Franču filozofs D.Didro un zinātnieks Pjērs Luijs Moro de Mopertjū (mutāciju teorijas autors, jau tais gados ņēmās ap dažādu sugu krustošanu) bija stingrās dabiskās atlases pozīcijās.

Transformisms. XVIII gs. beigās bioloģijā izveidojās transformisms - angļu naturālists Erasms Dārvins (Čārlza Dārvina vectēvs), kā arī franču naturālists Žoržs Luijs Leklērks de Bifons bieži izteica evolucionistiskus pieļāvumus un vadījās no tādiem kritērijiem. Transformisti augu un dzīvnieku mainību skaidroja galvenokārt ar pārejas formām starp sugām un ar vienotu organismu uzbūves plānu.

Lamarkisms. Pirmais evolūcijas teorijas idejas izmantoja franču dabaszinātnieks Žans Batista Lamarks, lai radītu vienotu evolūcijas mācību ("Zooloģijas filozofija," 1.-2., 1809.g.). Ž.B.Lamarks evolūciju skaidroja ar gradācijas principu (organismos "ieprogrammētu" tieksmi pilnveidoties) un vides ietekmi, kas iedzimst pēcnācējos. Viņš licis pamatu uzskatam, ka indivīds savas dzīves laikā var iemantot īpašības, kuras var nodot tālāk saviem pēcnācējiem. Tātad dzīvie organismi cenšas iegūt vērtīgas īpašības savas dzīves laikā un nodot tās saviem pēcnācējiem. Ģenētiski to īsti pamatot nevar, jo savā dzīvē sastrādāto gēnos nekādi nevar ierakstīt. Tādejādi, lai gan Lamarks kļūdījās iegūto īpašību nodošanas mehānismā, tomēr viņa idejas skaidri pārstāvēja evolūciju.
Ir vispārpieņemts uzskats, ka Dārvins savos uzskatos lamarkiešiem nekādi nav piekritis, taču tas tā gluži vis nav. Arī viņš uzskatīja, ka aizgūtās īpašības tiek nodotas pēcnācējiem. Dārvina laikā vispārpieņemts uzskats bija, ka arī noziedzīgas tieksmes tiek pārmantotas.
Patlaban Lamarka redzējums piedzīvo renesansi un tam pievienojas arī mūsdienu dažādi pētnieki.
Punkts uz „i” šeit nekādi nav liekams.

Vācu filozofs Emanuels Kants izteica drosmīgu domu, ka augstākie organismi visai iespējams ir attīstījušies no zemākiem. Eksperimentāli apstiprinājumi šādai domai toreiz vēl nebija, tādēļ filozofs savu prātuļojumu nosauca par "riskantu prāta piedzīvojumu."

Dabaszinātnieku iziešana no reliģijas ēnas. XVIII un XIX gadsimtos visi mēģinājumi skaidrot pasaules mainību bez Dieva piesaukšanas tika uzskatīti par novatoriskiem un netika baznīcas pieņemti - tolaik tas bija visai svarīgi.
XIX gs. sākumā baznīcas viedokli visai precīzi formulēja anglikāņu garīdznieks Viljams Pailijs savā grāmatā "Dabiskie dievvārdi." Viņš ironiski iezīmēja, ka labības laukā uzietu pulksteni cilvēks neuzskatīs par pašu par sevi radušos, bet gan tādu, ko uzkonstruējis pulksteņmeistars. Tā kā pasaule ir daudz sarežģītāka nekā pulkstenis, tad meistars tādai ir absolūti nepieciešams.

Darvinisms. Mūsdienu posms evolūcijas izpratnē sākās 1859.gada 24.novembrī, kad britu dabaszinātnieks Č.Dārvins publicēja savu darbu „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā,” kas tika ātri izdots 3 reizes. Nu no tā brīža jau pagājuši 150 gadi, bet viņa teorija savu nozīmi nekādi nav zaudējusi.
Gluži otrādi – tā ir nebeidzamu diskusiju un pat ķildu pamats.
Nav gluži patiess priekšstats, ka Dārvins savā teorijā izticis bez Dieva. Pēc Dārvina priekšstatiem Radītājs ir padarbojies tikai ar sākotnējām sugām, bet pēc tam lietas savās rokās ņema varenā Dabiskā Izlase.

XX gs. 2. un 3.ceturksnī Č.Dārvina evolucijas teorijas atziņas papildinātas ar ģenētikas, ekoloģijas, kibernētikas un molekulārās bioloģijas sasniegumiem. Evolūcijas pētīšanai izmantoti galvenok;art paleontoloģijas, salīdzināmās anatomijas un embrioloģijas dati, izmantotas arī molekulārās bioloģijas, ģenētikas un kibernētikas metodes evolūcijas modelēšanā.

ASV un Anglijā izveidojusies sintētiskā evolūcijas teorija, kas apvieno Č.Dārvina teoriju par izlasi ar populāciju ģenētikas atziņām - Dž.Simpsons, E.Mairs, Dž.Hakslijs.

Daļa evolucionistu atzīst evolūcijas un revolūcijas procesu mijiedarbību, tikām citi evolucionāro attīstību uzskata tikai par pakāpenisku kvantitatīvo mainīšanos, noliedz lēcienveidīgu kvantitatīvo pārmaiņu pāreju kvalitatīvajās pārmaiņās un revolucionāro pārveidojumu nozīmi attīstības procesā, kā arī kvalitatīvi jaunā rašanās dialektisko raksturu.

Dabiskā izlase. Dārvins dabisko izlasi deklarēja kā galveno evolūcijas virzītājspēku.
Mūsdienās ļoti vispārējos vilcienos priekšstati par dabisko izlasi ir līdzīgi Darvina uzskatiem. Gan Dārvina, gan mūsdienu uzskati pauž, ka organismu labvēlīgās mutācijas saglabājas, jo tās ļauj organismam atražoties un izdzīvot.
Taču vēl šodien nespējam īsti saprast kā darbojas izlase. Rādās, ka caur gēniem.
Saprātīgās radīšanas teorijas piekritēji kritizē, ka ar dabisko izlasi nevar izskaidrot pielāgošanos, kam evolucionisti kategoriski nepiekrīt. Evolucionisti uzskata, ka kreacionistu rīcībā nav nekādu pierādījumu.

Grupu dabiskās izlases princips. Savulaik Č.Dārvins ieviesa šo principu, jo saskatīja līdzcietības paradoksu. Ar to viņš piedāvāja dabisko izlasi skaidrot grupu līmenī. Piemēram – grupas, kurās ir daudz altruistu, funkcionē labāk nekā tās, kurās to ir maz. Tā var izskaidrot lietas, kuras nevar, balstoties uz izlasi indivīda līmenī.
Lai arī kādi būtu iebildumi pret Dārvina teoriju, neviens tomēr nopietni nedomā, ka šis princips varētu tikt atmests. Ar to tiks variēts, bet atmests – nekad.

Iedzimtība. Darvins uzskatīja, ka iedzimtība ir sava veida aizdošanas process – bērns būs vidējais aritmētiskais no abiem vecākiem.

Dārvinam neskaidrie jautājumi. Viena no evolūcijas problēmām, kas pašam Dārvinam nebija skaidra, saistīta ar ziedaugu attīstību.

Sociāldarvinisms / eigēnika. Kad darvinismu sāk pielietot cilvēku sabiedrībai, rodas pavisam dīvainas lietas – kā rezultātā no darvinisma izrietēja sociādarvinisma novirziens, kurš savās galējās izpausmēs sasaucas ar rasismu, fašismu, komunismu u.c. visai niknām mācībām.
Darvinam pašam bija raksturīgas idejas par specializāciju un darba dalīšanu, kādas atrod Ādama Smita un citu „kapitālisma tēvu” darbos. Veids, kādā Dārvins izskaidro dabisko izlasi, ir daudzējādā ziņā līdzīgs tam, kā daži skaidro procesus kapitālistiskā sabiedrībā („tirgū izdzīvo stiprākais” u.tml.). Par šīm lietām Dārvins runā savā grāmatā „Cilvēka aizstāvība.”
Dārvins raksta, ka cilvēks taču neļauj vairoties saviem vājākajiem mājlopiem. Taču pats savas rases „sliktajiem” eksemplāriem to ļauj. Pats Dārvins jau tomēr izprot radušos pretrunu, ka diez vai varētu pasākt kaut ko ar cilvēku ģints novājināšanos, tai pašā laikā nenodarot pāri cilvēka dabas cēlajiem aspektiem. Viņš uzskata, ka ir divas iespējas: praktizēt līdzjūtību ar visām no tās izrietošajām ļaunajām sekām, vai arī pilnībā atbrīvoties no tās, bet ar vēl ļaunākām sekām.
Jēdziens „eigēnika” ir aizgūts no Dārvina brālēna Frānsisa Goltona. Tieši tad arī tiek konkretizēta doma, ka dabiskos procesus var kontrolēt cilvēka labā. Taču vienmēr pastāv jautājums – cik tālu šai kontrolē var iet.
Paši nacisti šā vai tā Dārvina teoriju ir ekspluatējuši, taču vistuvāk pie sirds tiem vienalga gāja ģenētika, kuras kā disciplīnas vēl nebija Dārvina laikā.  

Darvinisma apgāšana. Apmēram gadsimtu, vai pat vēl vairāk zinātnieki aizbildinājās ar to, ka evolūcijas izskaidrošanas problēmām ir pārejošs raksturs un ka tūdaļ, tūdaļ tiks veikti tādi atklājumi, kas aizpildīs baltos plankumu. Vai arī jaunie atklājumi pamatos evolūcijas baltos plankumus ar ģeoloģiskā procesa neregularitāti.
Tomēr pacietība izsīka arī akadēmiskās zinātnes pusē, kad 1972.gadā Stīvens Džejs Gulds un Nailss Eldridžs nolasīja kopēju ziņojumu evolūcijai veltītā konferencē, kas apgāza Dārvina teoriju. Viņu paustā jēga bija tāda, ka evolūcijas process varēja nebūt pakāpenisks un ilgstošs, bet gan spējš un lēcienveidīgs, kas pārtrauc rāmi plūstošo evolūciju. Tas varētu izskaidrot, kādēļ trūkst starpformu, tomēr joprojām bāzējās uzskatā, ka evolūcija ir haotisks un spontāns preocess.

Vesons 1991.gada grāmatā "Aiz dabiskās atlases robežām" izvirzīja doimu, ka būtu nepareizi uzlūkot atsevišķi kādas sugas evolūciju, bet gan ekosistēmu evolūciju kopumā, iesaka evolucionāriem procesiem piemērot Haosa teoriju.

Ernests Hekelis paziņoja, ka visa cilvēces evolūcija sākusies no nogrimušās Lemūrijas Indijas okeānā. Faktu un atklājumu spiediena rezultātā šī teorija tika apgāzta, taču XX gs. pēdējās desmitgadēs atdzima no jauna, kad pirmo hominīdu un lemūru saite kļuva acīmredzama.
To spēcināja jauna teorētiska virziena attīstība, kas pauda, ka agrīnie cilvēki attīstījušies ne tikai dienvidu Āfrikā, bet tas bijis iespējams paralēli arī citās Zemes vietās. Šis uzskats pēdējā laikā ir tikai stiprinājies dēļ jauniem atradumiem Āzijā un pat Amerikā.

Bez trīs gēnu pārmaiņu mehānismiem:
1.Darvinistiskais (diverģence)
2.Horizontālā pārnese (konverģence)
3. Mērķtiecīga jaunu gēnu rašanās no veco gēnu daļām (imūnprocesos)
ir vēl viens informācijas pārraides mehānisms - AR FORMU, vispār bez gēniem. Runa iet par prioniem - olbaltumvielām, kuras zaudējušas pareizo formu un to aktīvi pārraida (inficē) veselas olbaltumvielas ("govju trakuma slimība" u.c. skat. raksteli Enerģētiskā sprauga).
Droši vien ir vēl citi evolūcijas mehānismi.  

Nejaušo mutāciju uzkrājums ir vienīgais vai izšķirošais evolūcijas dzinējspēks. Vispār par evolūciju kā procesu var runāt tikai holistiski nevis redukcionistiski.

Galvenais, ko es aizstāvu ir evolūcija, zinātne un zinātniskā metode. Zinātne ir pierādījusi sugu evolūcijas faktu, taču tai ir ļoti daudz nezināmā par mehānismiem. Kritika šajā sakarā ir nepieciešama pašas zinātnes attīstībai, taču kritizēt vajag, izmantojot zinātnisko metodi. Kreacionistu kritika savukārt ir tieši pretējs piemērs šim izziņas veidam. Kaut vai apgalvojums, ka x mutācijas vienā paaudzē nevar izraisīt jaunas sugas rašanos tādā vai šādā laika posmā. Kā Tu zini, ka nevar? Es, piemēram, nezinu un pierādījumus neesmu redzējis ne apstiprinājumam, noliegumam. Tā ir hipotēze un kā tādu to vajag pasniegt. Taču tā vietā mēs dabūjam faktu - nevar.
Vai arī par mutāciju nejaušību. Skaidrs, ka ar nejaušību nekādi nevar apmierinoši izskaidrot visvisādus dabas brīnumus. Nu pie labākās gribas nevar. Kāda nejaušība, piemēram, var iemācīt japānas mežonīgajām bitēm, ka vienīgais veids, kā nogalināt dorē iebrukušo masu slepkavu sirseni ir tā uzcepšana? Bites aplīp apkārt sirsenim un sāk vibrēt tika stipri, ka paceļ tā temperatūru līdz 47 grādiem, ko tas nespēj izturēt un atdod galus. Šādas izturēšanās ierakstīšanos gēnos mēs daļēji varētu skaidrot ar lamarkisma premisām. Tomēr paliek jautājums - kā bites izdomāja šo taktiku? Vai viņām pašām bija pieredze ar siltuma regulāciju? Varbūt. Taču kā šī pieredze tika pārvērsta aizsardzības metodē? Nonākam līdz kolektīvā organisma kolektīvajam saprātam (jā, tieši saprātam, primitīvam, domājams nespējīgam uz pašrefleksiju un abstrakciju, bet tomēr saprātam), ko vērojam jau pie baktērijām (un kas, pēc manas ticības ir ieslēgts jau elementārdaļiņās). Kur te nejaušība - nav nejaušības. Tajā pat laikā: a) nejaušās mutācijas nav apspriežamas - tās notiek; b) nejaušības faktors evolūcijas procesā nav apspriežams - tas pastāv, protams, vienlaikus ar citiem faktoriem, kas, manuprāt, ir daudz nozīmīgāki jaunu sugu rašanās un adaptācijas procesā. Kurš šobrīd var izsvērt katra faktora nozīmību kādā pagātnes punktā?  

Evolūcija un haosa teorija. Tā pilnībā atbilst haosa teorijai. Miljardu gadu laikā pieauga dzīvo organismu sarežģītība, sistēma attālinās no sava pirmsākuma – tā krīt neparedzamā sarežģītībā. Taču aiz tā stāv KAUT KAS, jo šī virzība nav nekārtīga. Vēl vairāk, rodas iespaids, ka tas viss ir kā lielāka iecerēts. 

Pēdējo gadu zinātnes sasniegumi veicināja Sintētiskās evolūcijas teorijas attīstību, noņemot iebildumus pret Č.Dārvina teoriju un apvienojot dažādu nozaru evolūcijas pierādījumus.

Raksti.
Attīstības destabilizācija – ceļš uz evolucionāriem jauninājumiem.
Dzīvības koks pārtop par gredzenu.
Darviniskā evolūcija bez gēnu piedalīšanās: prionu gadījums.
Čārlzs Dārvins un mūsdienu zinātne.
Golems. Cita opera.
Golems. Kokam koks.
Jauns molekulāro datu pētījums precizē zīdītāju evolūcijas koku.

Saites.
Evolūcija.
Čārlzs Roberts Dārvins (1809.-1882.g.).
Kreacionisms.
Saprātīgās radīšanas teorija.